Ja komponista Gunāra Freidenfelda vārds un uzvārds lielai daļai būs pazīstams, tāpat kaut ko būsiet dzirdējuši arī par Andri Freidenfeldu jeb Fredi no Labvēlīgā Tipa, tad daļa klausītāju varbūt brīnīsies – un kas ir Margita Freidenfelde? Uz jautājumu tūdaļ atbildēšu, jo dziedātāja Margita Freidenfelde vakar nosvinēja 70. jubileju, un tai par godu drīz skanēs arī viņas balss.

Tātad Gunāra Freidenfelda dzīvesbiedres, dziedātājas un mūzikas pedagoģes Margitas, meitas uzvārdā – Urķes dzīves gājums aizsācies 1946. gada 16. oktobrī. Viņas vecāki bija vienkārši strādnieku cilvēki, tētis strādāja uz dzelzceļa, mamma bija mājsaimniece, toties liela dziedātāja ar dabas dotu balsi, savulaik pat galvenā soliste Jelgavas katoļu baznīcā. Urķu ģimenē auga trīs muzikāli bērni – brālis Leons arī bijis liels dziedātājs, bet Margitas vecākā māsa Ruta Urķe jaunībā bija aktīva džeza pianiste, spēlēja kopā ar slaveno Gunāru Kušķi un pat Raimondu Paulu, vairākus gadus strādāja koncertbrigādē Doņeckā. Taču muzikālo izglītību ieguva tikai Margita, kas pēc Jelgavas 1. vidusskolas 10. klases iestājās Jelgavas mūzikas vidusskolas vokālajā nodaļā. Tur laimīgā kārtā par viņas skolotāju kļuva pirmā latviešu pēckara laika estrādes dīva Valentīna Butāne.

Tieši Butāne pamanīja meitenes soprānā kādu vieglās mūzikas dzirksti un sarunāja Margitai noklausīšanos Valsts Filharmonijā. Abas kopā vilcienā devās uz Rīgu, kur jauniņās dziedātājas sniegumu vērīgi noklausījās profesionālā kolektīva Rīgas Estrādes orķestra mākslinieciskais vadītājs Raimonds Pauls un viņa palīgs, diriģents un muzikālais vadītājs Alnis Zaķis. Un Margita Urķe tika pieņemta par dziedātāju REO slavenajā sieviešu vokālajā ansamblī. Tā kā Margitai pa spēkam bija arī ļoti augstas notis, tieši viņa iedziedāja pašas augstākās vokālās partijas, piemēram, skaisto solo Dziesma nenosalst ievadā. 

Un tā 1967. gadā, vēl nebeigusi Jelgavas mūzikas vidusskolu, Margita sāka strādāt Rīgas Estrādes orķestra sieviešu vokālajā ansamblī, kur arī satika savu dzīvesdraugu, komponistu un trompetistu Gunāru Freidenfeldu – abi apprecējās 1974. gadā. Diemžēl pēc Raimonda Paula aiziešanas no orķestra vadītāja amata kolektīvā iesākās juku laiki – mainījās diriģenti, sastāvs, līdz orķestris izjuka pavisam. Vēl REO laikos Margita Freidenfelde sāka dziedāt arī Jāņa Sildega vadītajā vokālajā ansamblī, dubultkvartetā 4 + 4, taču tas bija tikai studijas kolektīvs.

Par nākošo nopietno ansambli Freidenfeldei kļuva Vecmīlgrāvja kolhoza 9.maijs ansamblis Ceļavējš, jo tā vadību uzticēja Gunāram Freidenfeldam. 1978. gadā Freidenfeldu ģimene pārcēlās uz Ādažiem, jo tur tika piedāvāta mājvieta – ģimenē tikko bija piedzimusi meita Sandra, un uz brīdi Margita pārtrauca dziedāt. Toties, kad Gunārs Freidenfelds kļuva par Ādažu estrādes ansambļa vadītāju, viņš sauca sievu atkal muzicēt – sacerēja Margitai dziesmas vienu pēc otras.

Kad Freidenfeldiem 1981. gadā piedzima dēls, Gunārs jaunākais, Margitas estrādes dziedātājas karjera faktiski beidzās, un Ādažu ansambļa vadību pārņēma Adrians Kukuvass. Tad Freidenfeldi 1983. gadā izveidoja Ādažu bērnu vokālo ansambli, kas vēlāk ieguva Vējupītes vārdus. Margita mazajiem mācīja dziedāšanu, Gunārs izdomāja un aranžēja repertuāru, strādāja arī par koncertmeistaru, Margita mācījusi dziedāšanu arī Ādažu vidusskolā un bērnudārzā.

Pēdējoreiz uz lielās estrādes Margita Freidenfelde kāpa Mikrofona aptaujas 25. gadu jubilejas koncertā, piepalīdzot arī Zigfrīdam Račiņam slavenajā Mežrozītē. Viņas dziedātājas karjera sakrita ar laiku, kad kārtīga dziesma nebija iedomājama bez pavadoša vokālā ansambļa. Tā nu Margitas Freidenfeldes devums mūsu mūzikas kultūrā lielākoties palicis tikai kā fons, uz kura izcēlās lielās un spožās zvaigznes, tomēr viņas nedaudzās solodziesmas ir ļoti pievilcīgas, un ne jau tikai pašas vīrs dziedātājai komponēja. Taču, sveicot Margitu 70. jubilejas reizē, protams, lai skan tieši Gunāra Freidenfelda sacerējums, kas tapis ar Mirdzas Ķempes dzeju – tā būs 1978. gadā ieskaņotā dziesma Es esmu sieviete pirmoreiz.