Katra tikšanās ar Ulda Stabulnieka mūziku viņa paša priekšnesumā ir lieliska iespēja pārliecināties, ka tā, kā Uldis pats dziedāja savas dziesmas, neviens cits nespēj. Ikviens skaņdarbs ir kā muzikāla, jūtīgi nointonēta dzeja, un Stabulniekam allaž primārs bija rakstītais vārds.

Mūziķis savas melodijas meklēja izcilu dzejnieku vārsmām, un 80. gadu nogalē viņam iedvesmu dāvāja Matīsa Kaudzītes dzejolis Tautas mīlestība un Elzas Ķezberes sacerējums Aizrestotie ešeloni – dziesmas radio studijā ieskaņotas vienā, kopīgā sesijā, 1989. gadā, trešā dziesma toreiz bija tapusi ar Viktora Avotiņa vārdiem – “Ar katru bēdu, ar katru prieku”. Skaidrs, ka visu mūžu nacionāli noskaņotajam Uldim Stabulniekam gribējās būt vienotam ar kopējo dziesmotās Atmodas noskaņu, un tas izpaudās ne tikai jaunu dziesmu radīšanā, bet arī koncertu virknē, viesojoties pie trimdas tautiešiem.

1989. gada rudenī Uldis Stabulnieks ar saviem solo autorkoncertiem devās uz Ameriku, publikai priekšā ceļot dziesmu ciklus ar Aleksandra Čaka un Egila Plauža dzeju, patriotiskās, arī Rīgai veltītās melodijas, dāvāja ieskatu savā teātra mūzikā. Uldis šai ziņā bija „ekonomiski izdevīgs” mākslinieks – bija nepieciešamas vien klavieres un mikrofons. Arī programmu vadīja un dziesmas pieteica komponists pats, dalīdamies savos dzīves uzskatos un pasaules redzējumā, rāmā garā atcerēdamies interesantas epizodes no tikšanās reizēm ar dzejniekiem, teatrāļiem, piedzīvojumus no savas bagātīgās mūziķa pieredzes.

Stabulnieka koncerti Amerikā izskanēja ar lieliem panākumiem, viņš vēlāk uzstājies arī Austrālijā, toreiz gan līdzi ņemot dziedātāju Ritu Trenci un ģitāristu Māri Branci, bet tūdaļ dzirdēsiet ģitārista Aivara Hermaņa spēli Ulda Stabulnieka 1989. gada dziesmas Ar katru bēdu, ar katru prieku ievadā .