Pārcilājot nesen mūžībā aizgājušā komponista un pianista Aleksandra Kublinska mantojumu, uzgāju diezgan daudz radio ēterā neraidītu dziesmu, no kurām daļu ieskaņojis pat Kublinskis. Par savu balsi gan komponists izteicās diezgan nesaudzīgi, savu priekšnesumu sauca par bļaušanu, taču ar to nodarbojās regulāri, jau kopš 70 gadu sākuma, kopā ar ansambli Baltijas balsis. Arī 70. gadu nogalē tapusi kopīga vokalīze ar Ritu Trenci, bet kopš 80. gadu beigām Kublinskis bija biežs viesis dziedātāja ampluā Latvijas radio studijā, jo vienkāršāk bija dziedāt pašam, nevis meklēt solistus.

Protams, ne jau katrs no Kublinska sacerējumiem bija šedevrs, daži aranžējumi viņa pusmūža daiļradē tapuši visai pieticīgi – ar sintezatoru un ritma grupu, vai pat bez tās. Kā pianists Aleksandrs turpināja darboties arī koncertos, viņš pabijis pat Vācijā, pavadot dziedātāju Žoržu Siksnu, taču lielais slavas laiks bija aiz muguras. Slavas virsotnē, 60. un 70. gadu mijā, Kublinskis sacerēja pat mūziku trim teātra izrādēm – Mežonīgais kapteinis Kihnu Jens, Santa Krusa un Stārķa matemātika. Tad viņam bija pašam savs ansamblis, nebija jādzied solo vienam pašam, un vairākas izrāžu dziesmas tika iekļautas Baltijas balsu repertuārā. Bet tagad paša Aleksandra Kublinska nepieradinātā balss 1993. gada dziesmā Mēs tikāmies – mūziķis teica, ka dziesmu tapšanai par impulsu viņam kļūst notikumi, sastaptie cilvēki, droši vien tā bija arī toreiz, kas Kublinska rokās pagadījās šis Ilonas Leimanes romantiskais dzejolis.