15. martā daudziem kādreizējiem Māra Melgalva dzejas cienītājiem droši vien garām paslīdēja viņa 60. jubileja, un, kas zina, cik no mums vispār Melgalvu vēl šodien pieminētu, ja ne Jura Kulakova komponētās dziesmas grupas Pērkons priekšnesumā.

Kad 1980. gadā klajā nāca Māra Melgalva pirmais dzeju krājums Meldijās iešana, tā autoreksemplārs tika uzdāvināts tieši Kulakovam, un 80. gadu sākumā tautās arī aizgāja lieliskie skaņdarbi Lapas birst, Dziesma par sapumpurotu zaru, Mākoņstūmējs un citi, protams, epohālie grāvēji Mākslas darbi rodas mokās un Balāde par gulbi.

Pastāv viedoklis, ka tāds Melgalvs ar saviem pantiem nebūtu nekas sevišķs, ja Kulakovs nebūtu viņa dzeju komponējis, bet arī Juris nebūtu nekas, ja Melgalvs viņam nebūtu uzdāvinājis liktenīgo grāmatiņu. Tās izdošanas laikā 1957. gada 15. martā dzimušajam Mārim bija tikai 23 gadu, un tas padomju sistēmas laikos bija milzīgs panākums tik jaunam dzejniekam.

Tieši ap to laiku Juris Kulakovs ķērās pie grupas Pērkons izveides, un komponistam bija tuvs Māra Melgalva dzejas latviskums, muzikalitāte, brīnišķīgie paradoksi, nopietnās domas un dziļās asociācijas. Viņu radošais tandēms iedarbojās līdzīgi bumbas sprādzienam astoņdesmito gadu sākuma jaunajai paaudzei, kas kāri tvēra Jura melodijas un Māra dzejas rindas. Protams, Pērkona ierakstos un priekšnesumos šie skaņdarbi dzīvo šobaltdien.

Daži vārdi par jubilāru - dzimis vācu valodas skolotājas un jurista, iekšlietu dienesta majora ģimenē, Māris Melgalvs 1975. gadā beidza Rīgas 49. vidusskolu un 1976. gada 20. aprīlī Tukuma rajona laikrakstā Padomju rīts tika publicēts viņa pirmais dzejolis Un pēkšņi es sāku justies maziņš. Sekoja studijas LVU Žurnālistikas nodaļā, kas absolvēta 1982. gadā, un interesanti, ka septiņdesmito nogalē Melgalvs iestājās jauniešu fotostudijā Īriss. Pat kādā senā intervijā viņš izteicies  – esmu vispirms žurnālists, fotogrāfs un tikai tad dzejnieks, piebilstot, ka vēlāk ar fotosomu allaž staigājis tikai stila pēc. Taču no 77. līdz 81. gadam savu mīlestību uz melnibalto fotogrāfiju Melgalvs īstenoja, strādājot Raiņa literatūras un mākslas muzejā par fotolaborantu un fotogrāfu, turpat vēlāk kļūdams arī par zinātnisko līdzstrādnieku.

Kas attiecas uz Māra žurnālista darbību, tad no 87. – 90. gadam viņš bija literārais konsultants laikrakstā Literatūra un Māksla, vēlāk šai pašā amatā strādā arī laikrakstos Izglītība un Latvijas Jaunatne. Īsu brīdi dzejnieks darbojies arī kā skolēnu literārās jaunrades pulciņa vadītājs.

Melgalva dzīves laikā  ir iznāku­šas četras viņa dzejoļu grāmatas - 1980. gadā Meldijās iešana, 1984. gadā Labu vakar, 1989. gadā Sarmots ugunskurs, 1997. gadā Mākoņu pasts pienāk vēlu, bet dzejoļu sarak­stīts noteikti ir daudz vairāk. Dzīves pēdējos gados Māris esot izticis no ienākumiem par autortiesībām, kurus viņam gādāja arī Latvijas Radio, regulāri atskaņojot populārās melodijas ar Melgalva vārdiem, un literāta kaislību izvagotā mūža gājums noslēdzās vientulībā, pat nesasniedzot 50 gadu vecumu – 2005. gada 14. janvārī. Šodien Māra Melgalva 60. jubileju godināsim ar grupas Pērkons priekšnesumu Melnbaltajā dziesmā, kuras ieraksts tapis 80. gadu sākumā.