Ceļā uz dziedoņa Viktora Lapčenoka pavisam drīz svinamo 70. jubileju, kurai par godu notiks vairāki solokoncerti, atskatīsimies uz dažiem neparastiem skaņdarbiem, kurus droši vien aizmirsis arī pats dziedātājs.

Interesanti, ka Viktors Lapčenoks saviem vecākiem nekad tā arī nav pajautājis, kā viņš ticis pie vārda Viktors. Zināms tikai tas, ka domstarpību par izvēli neesot bijis. Dziedātājs ar savu vārdu arī pats bijis ļoti apmierināts jau kopš mazotnes, sevišķi, kad uzzināja, ka Viktors nozīmē - „uzvarētājs”.

Uz skatuves pavadītos gandrīz 50 gadus Lapčenoks gan vērtē ne no uzvarētāja vai zaudētāja, bet no veselīgi, reāli domājoša cilvēka pozīcijām. Viktoram gadījies pabrīnīties par jauno kolēģu ambīcijām, kamēr pašam bija jāpiedzīvo ilgi un grūti mācekļa gadi, lai nonāktu no iesācēja līdz zvaigznes statusam.

Ja viņš nebūtu Viktors, tad kas? – atbildes nav, taču ir daudz vieglāk atbildēt – kas būtu Lapčenoks, ja nebūtu kļuvis par dziedātāju. No bērnības līdz 22 gadu vecumam Viktora dzīve bija basketbols. Lieliskās balss dotības atklājās tikai pēc armijas, bet dienesta laiku, ko citi tagad pazīstami kolēģi vienaudži pavadīja ansamblī Zvaigznīte, viņš spēlēja Dinamo komandā. Ģitārspēli viņš apguva pašmācības ceļā, un, ieradies uz noklausīšanos Filharmonijā, pats sevi arī pavadīja uz instrumenta, kuru Raimonds Pauls pēc tam esot solījis atdot krāsns kurināšanai, jo ģitāra esot bijusi diezgan bēdīgā stāvoklī.

Satikšanās Latvijas Filharmonijā 1970. gada rudenī izmainīja gan Viktora, gan Maestro Paula dzīvi uz visiem laikiem – Pauls Lapčenoku sauc par savu labāko dziedātāju, un Viktors tikpat labi saprot, ka bez Paula brīnišķīgajām dziesmām nebūtu sasniedzis tik daudz savā dziedoņa karjerā. Joprojām pieprasītākās Lapčenoka koncertos ir dziesmas Kurzeme un Inese, taču šoreiz kāds klusāks nostūris Viktora daiļradē, kas saistīts ar komponista Jāņa Griķa vārdu.

Abi iepazinās, muzicējot grupā Opus, tad sadarbojās ansamblī Inversija, un, kad 90. gadu sākumā Jānis Griķis izveidoja grupu Ekspresija, Lapčenoks neatteicās sadarboties arī ar to. Tapa vairāki ieskaņojumi Latvijas radio, no kuriem vienu piedāvāju jūsu uzmanībai. Tātad – Jāņa Griķa dziesmu Nosalušām rokām ar Ulda Bērziņa dzeju 1991. gada ieskaņojumā Viktora Lapčenoka priekšnesumā.