Jau labu laiku dziedošo aktieri Daini Porgantu uz ielas neuzrunā par Skaidrīti, piemirsies humora šovs „Imanta-Babīte”, un arī Daiņa izpildītās dziesmas skan arvien retāk. Tomēr bez viņa balss mūsu populārās mūzikas vēsture būtu par dažām lappusēm plānāka – sācis dziedāt savā Nacionālajā teātrī, Porgants to turpināja darīt jau Raimonda Paula sabiedrībā, vēlāk strādāja ar komponistiem Māri Priedi un Gaiti Lazdānu, un 9. oktobrī Dainim aprit apaļi 60!

Porgants sajutās visu svarīgo paveicis, kad aizgāja kinofilmu aizkadrā – viņš paškritiski sevi dēvēja par sliktu aktieri, taču uzskatīja, ka ar savu komiķa darbu vairāk nekā 10 gadu garumā kādā citā valstī varbūt būtu sapelnījis pietiekamu kapitālu pārtikušām vecumdienām. Jaunībā gan viss bija citādi – Dainis jūsmoja par aktiermākslu, par teātri, un darbam uz skatuves gatavojās kā Pelnrušķīte ballei.

Kad citu skolēnu vidū Porgants tika uzaicināts piedalīties masu skatos lugas „Pēdējā barjera” iestudējumā Dailes teātrī, viņu savaldzināja skatuves māksla, un puisis iestājās Tautas kinoaktieru studijā. Sekoja mācības Latvijas valsts konservatorijas Drāmas teātra kursā, lai kļūtu par pilnasinīgu aktieri.

Taču sākums šai vēlmei kļūt par skatuves mākslinieku meklējams jau bērnībā – kad 1958. gada 9. oktobrī dzimušais rīdzinieks Dainis bija pavisam maziņš, viņa krustmāte strādāja kinostudijā dublāžas grupā, kur krievu filmas dublēja latviski. Krustdēliņš, varētu teikt, „pa blatu” tikai pie bērnu lomu ierunāšanas, par ko saņēma pat samaksu. Ļoti interesanta bija arī pati kinostudija, kur varēja ne tikai klejot pa lielajiem pagrabiem, bet arī satikt īstus aktierus. Dainis jūsmoja par stilīgo Edgaru Girgensonu un burtiski bija iemīlējies Lilitā Ozoliņā.

Mazotnē aktiera darbs Porgantam likās kaut kas brīnišķīgs, taču 7. klasē zēns aizrāvās ar seriālu „Septiņpadsmit pavasara mirkļi” un filmas par kapteini Klosu varoņiem, sapņoja kļūt par izmeklētāju vai ko tamlīdzīgu. Nākamā aizraušanās bez tēva uzaugušajam puikam bija motosports, vispirms viņš gāja pie lielajiem vienkārši tīrīt motociklu, tad kaut ko ķimerēties ap detaļām, līdz pats tika pie braukšanas.

Šīs aizrautības rezultātā Dainis iestājies Naukšēnu profesionāli tehniskajā skolā, lai mācītos par automehāniķi, taču burtiski 1. septembrī skrējis pie direktora, lai ļauj izstāties, jo sapratis, ka šīs nu gan nebūs priekš viņa. Muzikālo izglītību nebaudījis, Porgants padsmitnieka vecumā iemācījās spēlēt ģitāru, kas noderēja ne tikai tā laika ballītēs, bet arī vēlāk, jau mācoties aktieru kursā, un tad jau, piedaloties koncertos, jauneklis vairāk prezentējās kā dziedātājs. Viņu ievēroja Raimonds Pauls, un Dainis Porgants tika pie mazas lomiņas mūziklā „Vella būšana”. Dziedājis viņš arī Nacionālā teātra izrādēs, taču pie lielām lomām tā arī netika. Arī tādēļ Porganta intereses nosliecās tobrīd Latvijā neiestaigātu taku virzienā – kopā ar kolēģi Jāni Jarānu un komponistu Uldi Marhilēviču tapa TV humora pārraide „Imanta- Babīte”, šo vārdu salikumu papildinot ar „atkal pietur” vai „nepietur”. Savos šovos aktieri apsmēja aktuālas sabiedriskas un politiskas norises Latvijā, sākumā vīru tēlos, bet ar laiku ietērpās sieviešu drānās, un turpināja priecēt publiku visā Latvijā kā Skaidrīte un Mildiņa.

Humors Dainim aizstāja to dzīves daļu, kas bija palikusi tukša, beidzot sadarbību ar Raimondu Paulu, kad izjuka aktiera un Maestro meitas Anetes laulība. Iepriekš Pauls ne tikai uzaicināja Daini piedalīties Eduarda Rozenštrauha beneficē, bet arī sacerēja viņam vairākas dziesmas, un 1992. gadā abi toreizējie radinieki devās vieskoncertos uz Ameriku pie turienes tautiešiem. Ierakstos Dainis Porgants iemūžinājis arī „Imantas-Babītes” nenopietno repertuāru, soloalbumus „Svešinieks” un „Nesaki vienalga” sadarbībā ar Māri Priedi, albumu „Ieklausies” ar Gaiti Lazdānu, savulaik viņš dziedājis arī kopā ar bērnu vokālo ansambli „Dzeguzīte”, taču, sveicot dziedošo aktieri 60. jubilejā atskats uz viņa darbošanos Nacionālajā teātrī, jo skanēs Varavīksne jeb Otrā dziesma ar Kaspara Dimitera vārdiem no izrādes „De Pretore Vinčenco”. Tā ar Ulda Stabulnieka mūziku Nacionālajā teātrī iestudēta 1986. gadā.