Jau 2005. gadā komponists Zigmars Liepiņš atklāja savu mājas lapu internetā, kur brīvi pieejama visa viņa radītā mūzika, tādējādi neturēdams sveci zem pūra, bet ļaudams savām dziesmām turpināt savu ceļu pie klausītāju sirdīm arī šādā veidā. Nupat 14. oktobrī Liepiņš nosvinējis savu 65. jubileju un joprojām turpina sacerēt, no laika gala uzskatīdams, ka galvenais mūzikā ir melodija, nevis sarežģīta formveide, kaut gan jubileju atzīmēja ar sava lielās formas skaņdarba Transcendentālās oratorijas atskaņojumu.

Šoreiz gan atskatīsimies uz periodu, kad Liepiņš nodarbojās ar demokrātiskāku sava talanta izpausmi, proti, estrādes mūziku, tiesa, ne bez džeza elementiem, kādi ievijās viņa 70. gadu skaņdarbos. Tolaik Liepiņš radīja arī pirmās teātra mūzikas partitūras, integrēdams daļu jaunradīto dziesmu savu ansambļu programmās. Un ansambļu bijis ne mazums – 1952. gada 14. oktobrī dzimušais liepājnieks agri piesēdās pie klavierēm, jo Zigmara tēvs Jānis Liepiņš bija vijolnieks un pedagogs, vietējo mūziķu atmiņā palicis kā pirmais, kurš Liepājā apguva elektriskās ģitāras spēli, un viņam bijusi nozīmīga loma vietējās rokmūzikas dzīvē.

Klavierspēli Zigmars Liepiņš mācījās gan bērnu, gan mūzikas vidusskolā, jau 1969. gadā tika sacerētas pirmās melodijas un gadu vēlāk Zigmars jau kļuva par Liepājas vietējā ansambļa Santa vadītāju. Togad Liepājas dzintarā Santa palika 2. vietā, bet jau drīz jaunais pianists devās uz Rīgu vingrināties klavierspēlē Latvijas valsts konservatorijā, Ilzes Graubiņas vadībā.

Studijas prasīja daudz laika, taču, lai līdzsvarotu akadēmisko un populāro mūziku savā dzīvē, Liepiņš kļuva par Ikšķiles kultūras nama estrādes ansambļa vadītāju. Tur talantīgo puisi ievēroja Raimonds Pauls, un 1973. gadā Liepiņš jau sāka spēlēt taustiņinstrumentus Paula vadītajā Filharmonijas ansamblī Modo. Tur beidzot visplašākā publika iepazina Zigmara Liepiņa kompozīcijas. Viņš pats no jaunībā tapušajām dziesmām visaugstāk vērtējis savus sacerējumus Vijoles, Puķu nakts, Kas esi tu, Vēl nav par vēlu, Sentiments, Hārona monologs. Interesanti, ka dziesmām Nakts lūgums un Vientuļnieka blūzs Zigmars pats sacerējis arī vārdus.

Jāpiemin arī Liepiņa darbošanās karavīru ansamblī Zvaigznīte, kur viņš nonāca pēc konservatorijas beigšanas 1976. gadā. Būdams Zvaigznītes vadītājs, viņš atklāja arī Imanta Vanzoviča skanīgo balsi. Imanta un Mirdza duets kļuva par pamatu ansamblī Opus, kad no Paula pārņemto grupu Modo Liepiņš reformēja par mūsdienīgu kolektīvu ar visai modernu repertuāru.

Kopš 70. gadu vidus savu skaņraža talantu Liepiņš īstenoja arī teātrī, sācis ar mūziku lugām un turpinot ar rokoperu, mūzikliem un pilnmetrāžas operu. Pirmais Zigmara teātra mūzikas darbs bija 1977. gada izrāde Spartaks Nacionālajā, toreizējā Drāmas teātrī, kur ieskanējās arī Imanta Vanzoviča balss. Drīz sekoja izrādes O, Klemens, Emīls un Berlīnes zēni, 1978. gadā Rīgas Operetes teātrī tika iestudēta Aleksandra Čaka dzejas izrādes Iedomu spoguļi ar Zigmara Liepiņa mūziku, un vairākas dziesmas kļuva par īstiem grāvējiem. Patiesi, vēl ir palicis daudz Zigmara melodiju, kuras līdz šim nav skanējušas programmā Zelta graudi, bet šim vakaram, sveicot komponistu un pianistu 65. jubilejā klausāmies melodiju no izrādes Iedomu spoguļi Brauksim ormanī šodien Viktora Lapčenoka priekšnesumā.