Vēl tikai pirms gada komponistu Ungaru Savicki sveicām 65. jubilejā, un nu pagājušajā nedēļā pie mums atsteidzās sēru vēsts – mūsu jaukais kolēģis, Latvijas radio darbinieks kopš 1975. gada, aizgājis mūžībā un vairs nepapildināsies Ungara dziesmu klāsts, kura populārākās melodijas ne reizi vien skanējušas programmā Zelta graudi.

Droši vien uzreiz uzausīs atmiņā „Bišu lācis”, „Nav mīla jāmeklē”, „Tavās rokās” un, protams, „Eolikas” skandētais „Vasarnieku rudens”. Taču pati pirmā Ungara Savicka radio ieskaņotā dziesma bija „Latgales svečturi” Margaritas Vilcānes priekšnesumā - atskaņot viņa sacerējumus par goda lietu uzskatīja daudzi no redzamākajiem estrādes solistiem, taču pats autors nekad nevienam neuzbāzās ar savām kompozīcijām. Turklāt apzināti savos skaņdarbos komponists negāja to vieglāko ceļu, cepdams lipīgus šlāgerus vienu aiz otra, bet gan rūpīgi izraudzījās dzeju, visbiežāk atrazdams to žurnālos vai laikrakstos, un tad paškritiski briedinādams gan melodiju, gan aranžējumu. Sevišķi pagājušā gadsimta 70. gados Savickis radīja sarežģītus opusus, kurus pa spēkam atskaņot bija vienīgi profesionāļu ansamblim „Eolika”. Sava konservatorijas kursabiedra Borisa Rezņika grupai Ungars sacerēja pat roka kantātes, apliecinādams, ka nav velti deldējis augstskolas solu.

Mūzikas augstskola Savickim bija pašsaprotams ceļa turpinājums – jau piecu gadu vecumā zēns sāka spēlēt klavieres un paziņoja, ka neies vis parastā, bet tikai mūzikas skolā. Tur gan pedagogi ieteica pievērsties vijoļspēlei, kas arī tika darīts. Taču, pabeidzis 8. klasi dārziņskolā, Ungars Savickis, teicamnieks vijoļspēlē, pārcēlās uz mūzikas teorijas un kompozīcijas nodaļu, un šo soli daudzi nesaprata. Viņš nesaskatīja spožu nākotni šajā profesijā, darbs kādā orķestrī nevilināja. Turklāt jaunas iespējas solīja spēlēšana deju vakaros, pie kā Ungars bija ķēries jau padsmitnieka gados. Vijolniekam jau nav grūti apgūt ģitārspēli, turklāt pirmajiem soļiem popmūzikas virzienā bija tīri merkantili iemesli – nopelnīt.

Kopā ar pāris klasesbiedriem Ungars, kaut kur aizņēmies ģitāru, nospēlēja savu pirmo balli Kundziņsalas astoņgadīgajā skolā. Par pirmo algu „uzsauca” mammai kafiju ar kūku. Tā nu viņš pakāpeniski pārkvalificējās par basģitāristu, kamēr nebija pieejami sintezatori. Dārziņskolai tūdaļ sekoja Kompozīcijas fakultāte konservatorijā, kur par Ungara pedagogu kļuva moderno rakstību cienošais Valentīns Utkins. Konservatorijā jaunais komponists Savickis sacerēja sonāti, vijoļkoncertu, kala marksisma filozofiju, bet nedēļas nogales pavadīja, spēlēdams restorānos. Būdams students, Ungars sāka piestrādāt Rīgas radio, kā ārštata žurnālists veidoja sižetus mūzikas redakcijas pārraidēm. Pēc augstskolas beigšanas tika norīkots darbā uz radiofonu, kur jauno skaņu režisoru savā gādībā studijā paņēma lieliskais komponists Ivars Vīgners.

Vienlaikus jau kā kompozīcijas students Savickis drīkstēja godāties par pašdarbības ansambļu vadītāju – šo amatu padomju laikā drīkstēja ieņemt tikai cilvēks ar diplomu. 1972. gadā Ungars kļuva par Ogres kultūras nama ansambļa „Metronoms” vadītāju un ar savu grupu togad piedalījās pat „Liepājas dzintarā”. Sekoja darbs ar Inversiju, kur muzicēja Latvijas universitātes studenti. No Erevānas tika atvests 1. vietas diploms Vissavienības festivālā – tolaik modē bija komjauniešu dziesmu festivāli, un Savickis centās radīt tiem atbilstošu repertuāru, kā arī atļāvās greznību būt par nespēlējošo grupas vadītāju. Arī nevalkādams džinsus, Ungars savā muzikālajā izteiksmē bija moderns – radīja sarežģītu, grūti dziedamu un spēlējamu mūziku ar gudriem aranžējumiem. Pasēdēja žūrijās komjauniešu un studentu festivālos un konkursos, ar saviem ansambļiem apceļoja Padomju Savienību. Ungars vadījis arī Olaines kultūras nama estrādes orķestri un īsu brīdi Rīgas Medicīnas darbinieku nama VIA, bet 80. gadu sākumā Savicki pierunāja kļūt par Jumpravas ansambļa vadītāju.

Nodevis grupas vadības grožus Ainaram Ašmanim, Ungars šim savas dzīves posmam pielika punktu, vēl 80. gados gan turpināja sacerēt skaistas popstila dziesmas un šad tad pasēdēja kādā žūrijā konkursā, skatē vai festivālā. Kompozīcija ievirzījās radioteārim vajadzīgā gultnē – šeit Ungara pārziņā bija ne tikai mūzika raidlugās, radioiestudējumos, dzeju lasījumos, bet arī nepieciešamie skaņu efekti, lai ilustrētu arī sadzīviskas norises. Šad tad viņš pat klīdis ar diktofonu rokā, piemēram, pa veikalu vai kādu citu vietu, lai atrastu vajadzīgo skaņu.

2000 ierakstu - tāds ir Ungara mūža devums Latvijas Radio un klausītājiem, kuri baudīja Savicka muzikālās fantāzijas, tēmas, aranžējumus, droši vien pat nebija ne jausmas, ka labu laiku Ungars aizrautīgi spēlējis basģitāru, un savu liberālo attieksmi pret dzīvi viņš nezaudēja līdz pēdējai dienai. Visas dāmas viņam bija vai nu saules, vai daiļās, likās, ka Savickis nekad nesteidzas, bet izbauda katru savas dienas minūti, pat sekundi. Teātra robežas viņam ar radio neaprobežojās, komponēta mūzika neskaitāmām teātra izrādēm, kur gūtas arī godalgas, tāpat kā atzinības apliecinājumi par lielisko darbu radio muzikālajā noformējumā.

Mūsu kolēģa mūžs 10. oktobrī ir noslēdzies. Šovakar viņa piemiņai lai skan dziesma „Tu aizgāji” ar Aleksandra Čaka dzeju – 1996. gadā tapa lieliskais poēmas „Mūžības skartie” iestudējums, bet šis Aivara Krancmaņa ieskaņojums radīts pagājušā gadsimta 80. gados.