Stiprs, stalts, vīrišķīgs un ļoti pievilcīgs – tāds Bruno Oja palicis tās paaudzes atmiņā, kas savu jaunību izdzīvoja pagājušā gadsimta 50. un 60. gados, kad Oja dziedāja Rīgas klubos un Rīgas kinostudijā uzsāka savas aktiera gaitas. Kinorežisori prata izmantot Ojas muzikalitāti un plastiskumu, viņa fotogēnisko ārieni, savukārt Bruno mūziķa karjerai Latvijā traucēja viņa igauņa akcents. Tieši tāpēc viņš netika aicināts uz ierakstu studiju, saglabājušies tikai 2 Raimonda Paula dziesmu ieskaņojumi, radīti kinofilmai Tauriņdeja, kuras scenārijs daļēji sakrita ar Ojas biogrāfiju. Viņš pats gan noliedza līdzību ar iedomīgo un egoistisko Hariju Mauru, un tikai retais nojauta par tām dzīves grūtībām, kādad Bruno piedzīvoja savā bērnībā, kas aizritēja Igaunijā. 12. februāris ir Bruno Ojas dzimšanas diena, šogad – astoņdesmit piektā, bet šī neparasti apdāvinātā mākslinieka mūža gājums noslēdzies jau 2002. gadā.

Laikabiedri ar lielu pārliecību apgalvo, ka Oja bija 50. gadu nogales vispopulārākais dziedātājs Rīgā. Šeit viņš nonāca kopā ar sportistu komandu no Tartu Medicīnas institūta. Tieši studiju gados viņš bieži izklaidēja vienaudžus, spēlēdams ģitāru, kuras pavadībā labprāt dziedāja.

1933. gada 12. februārī dzimušais Bruno Oja pēc kara zaudēja māti un, kad saslima tēvs, uzņēmās rūpes par abiem jaunākajiem brāļiem. Vispirms mācījies klavieres, viņš ātri vien apguva akordeona spēli un muzicēja Tallinas restorānos, lai nopelnītu naudu ģimenei, tāpat strādāja par pionieru vadītāju, par uzraugu baseinā, kur pats trenējās ūdenspolo.

Kad pienāca laiks izvēlēties profesiju, Oja iestājās Tartu Medicīnas institūtā, kur čakli sportoja un kļuva par lielisku centra uzbrucēju basketbolā, labi spēlēja arī rokasbumbu un tika iekļauts ūdenspolo nacionālajā izlasē. Ar vienu no sporta komandām Oja ciemojās Rīgā, kur iemīlējās meitenē, vārdā Maija, un palika Latvijas galvaspilsētā uz ilgu laiku. Oja sāka spēlēt basketbolu ASK komandā, sportistu izbraukumos un sarīkojumos visus priecēja ar savu muzicēšanu ģitāras pavadībā. Pamazām mūzika aizstāja sportu, Bruno bija pirmais, kurš Rīgā dziedāja angļu valodā, sākumā viņa repertuārā bija kantri stila dziesmiņas.

Pamazām izskatīgais igaunis kļuva arvien prasmīgāks un pieprasītāks dziedātājs, viņš no radio mācījās jaunākos ārzemju grāvējus – kopēja Engelbertu Hamperdinku, Tomu Džonsu, apguva Frenka Sinatras repertuāru. Sekoja aizraušanās ar džezu, un 1962. gadā Bruno Oja kļuva par jaundibinātā Latvijas džeza kluba pirmo prezidentu. Viņš uzstājies kopā ar dažnedažādiem kolektīviem, to vidū daudz braukājis pa kaimiņrepublikām ar slaveno Ivara Mazura vadīto orķestri Armatūra.

1959. gadā Bruno sāka filmēties, drīz viņš nonāca Vissavienības režisoru uzmanības lokā kā zīmīgs ārzemnieka – baltieša vai ārieša tips, un, pateicoties Vītauta Žalakēviča filmai Neviens negribēja mirt, kļuva par zvaigzni un sieviešu elku visā Padomju Savienībā, filmas veidotāji toreiz saņēma PSRS Valsts prēmiju.

Veiksme Oju aizveda uz Poliju, kur viņš atrada darbu gan kino, gan estrādes kolektīvos, pats veidoja ansambļus, sāka rakstīt dziesmas, uzstājās televīzijā sarakstījis pat 3 memuāru grāmatas, filmējies arī Vācijā, līdz 1993. gadā atgriezās dzimtenē, kur gan netika sagaidīts ar aplausiem.

1971. gadā Oja ar prieku filmējās Oļģerta Dunkera kinolentē Tauriņdeja ar Raimonda Paula mūziku, pārī ar Astrīdu Kairišu, un kopš tiem laikiem saglabājušies vismaz divi šī savdabīgā dziedoņa un aktiera balss ieraksti latviešu valodā. Kad filmu rādīja Latvijas televīzija, Oja ar lielu prieku izstāstīja atmiņas par skaistajiem jaunības laikiem Latvijā, pie viena atcerēdamies savu latviešu valodas prasmi. Šarmu Bruno nezaudēja līdz pēdējai stundiņai, kas sita Tartu 2002. gada 9. oktobrī. Varbūt kādudien Bruno Ojas memuāri tiks tulkoti arī latviski, savulaik presē publicēti fragmenti no tiem, bet šovakar, godinot leģendāro klubu ballīšu zvaigzni, aktieri un neparastu cilvēku Bruno Oju 85. jubilejā lai atkal skan Raimonda Paula 1971. gada dziesma ar Ziedoņa Purva vārdiem Un kad mīla atnāk jeb Harija Maura dziesma no filmas Tauriņdeja.