Varbūt pēc tam, kad Zigmara Liepiņa rokoperā Lāčplēsis dziedātājs Niks Matvejevs atveidoja Dīteriha lomu, par viņu radās iespaids kā par tikpat kaujiniecisku cilvēku kā viņa tēlotais vācu bruņinieks. Un tas nav tālu no patiesības, jo visa Matvejeva jaunība saistīta ar sportu, un tas jau nu bez cīņasspara nav iedomājams. Taču paša Nika sacerētās dziesmas ir ļoti liriskas, ar noslieci uz apcerīgumu, - vairākas no tām skanēs 13. februāra koncertā Nacionālajā teātrī Daudz laimes dzimšanas dienā, Nik!, un tā būs jubilejas ballīte, godinot aizsaules dārzos mītošo dziedātāju, mūziķi, komponistu, pedagogu Niku Matvejevu 60. jubilejā. Koncertā piedalīsies Nacionālā teātra aktieri un Nika draugi, domubiedri un īpašie kolēģi – komponisti Mārtiņš Brauns, Raimonds Pauls un Zigmars Liepiņš, kā arī Raimonda Macata vadītā mūziķu grupa.

Pirmais Nika Matvejeva radošās darbības posms saistīts ar grupu Sīpoli, kuras dalībnieks bija kopš ansambļa dibināšanas. Sīpolos Niks spēlēja basģitāru un dziedāja, taču pirmais Matvejeva mūzikas instruments bija akordeons, kura spēli viņš pēc mammas iniciatīvas apguva Bauskas bērnu mūzikas skolā. Viņa labo balsi ievēroja dziedāšanas skolotāja, skubināja stāties konservatorijā, taču Matvejevs kļuva par studentu Fizkultūras institūtā, paralēli J. Mediņa mūzikas vidusskolā mācīdamies kontrabasa klasē.

Mūziķis dzimis 1958. gada 13. februārī Bauskā. Skolas gados Niks labi spēlēja futbolu un basketbolu, institūtā pievērsās peldēšanai, paralēli spēlēdams Viļņa Šmīdberga vadītajā ansamblī, no kura izauga slavenie Sīpoli. Savu dziedāšanas manieri Matvejevs mācījās, klausīdamie bītlu, The Rolling Stones, Slade un Pink Floyd dziesmas, kad Sīpolus savā vadībā pārņēma Mārtiņš Brauns – sāka dziedāt blūzus, apguva firmas repertuāru, kad ansamblis spēlēja restorānos.

Paguvis saņemt diplomus gan institūtā, gan mūzikas vidusskolā, dziedošais basģitārists 70. gadu beigās pakāpeniski izvērtās par visai spožu vokālistu ar plaša diapazona balsi, ar kuru noteikti gūtu panākumus arī uz operas skatuves. Uz tās Niks nonāca, pateicoties Zigmaram Liepiņa, kura operā-melodrāmā Parīzes Dievmātes katedrāle dziedāja Kvazimodo lomu.

Pēc 80. gadu sākumā gūtajiem panākumiem Vissavienības rokfestivālos, grupa Sīpoli iekaroja Latvijas klausītāju sirdis ar dziesmām Dzied ar mani, tautu meita, Daugaviņa, Spēle, cikliem ar Brauna teātra mūziku no izrādēm Mauglis, Suns un kaķe, Alberts. Pēc Brauna aiziešanas aktīvi sāka komponēt pāripalikušie Sīpolu dalībnieki, pirmkārt, jau Niks, kas izvērtās par visai redzamu skaņradi. Viņa cikls Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām kļuva par lielu notikumu 1988. gada Liepājas dzintarā, tā bija gandrīz vai rokopera, taču Sīpolu laiks drīz vien bija galā. Matvejevs dziedāja projektā Jumis, sadarbojās ar kori Sindī putnu dārzs. Deviņdesmitajos veseli septiņi gadi ar pārtraukumiem aizvadīti, dziedot Vācijas krogos, līdz nāca radošā atdzimšana līdz ar Kvazimodo lomu 1997. gadā.

Turpmāk Niks Matvejevs regulāri iepriecināja ar savu dziesmu albumiem, sadarbojoties ar Mariju Naumovu, Lindu Leen, ansambli Knīpas un knauķi, tapa cikls un uzvedums Zemes dziesmas, nemaz nerunājot par reklāmu un filmu mūziku un citiem skaņdarbiem. Pēdējos gados atjaunojās arī Sīpolu darbība, netrūka izdevību uzstāties. Matvejevs sev atklāja Aleksandra Čaka dzeju, ar ko sacerēja vairākas dziesmas, un 13. februāra koncertā gaismā tiks celts 1991. gadā tapis Nika dziesmu cikls Brīvība ar Pola Eliāra dzeju. Skanēs gan paša jubilāra komponētas, gan dziedātas dziesmas, un šovakar viens no pirmajiem Matvejeva skaņdarbiem kopā ar grupu Sīpoli, 1987. gadā tapusī dziesma Es tevi mīlu ar Jāņa Petera dzeju, kuru Mārtiņš Brauns atzinis par Nika visskaistāko sacerējumu.