Pārlapojot latviešu populārās mūzikas lappuses secināju, ka nu jau gandrīz pilnīgi ir aizmirsts ansambļa Varavīksne vārds, turklāt muzikālu vienību ar šādu nosaukumu Latvijā bijis daudz – folkloras kopa, koris, vokālais ansamblis. Taču es šovakar stāstīšu par Imanta Meļņa 1974. gadā izveidoto vokāli instrumentālo ansambli, kas darbojās kolhoza Nākotne klubā.

Tolaik katrai grupai vajadzēja naudīgu saimnieku un attiecīgi arī republikas varenākie kolhozi sacentās, kuram labāks un populārāks ansamblis. Varavīksnes pirmajā sastāvā Imants Melnis sapulcēja vietējos vidusskolēnus, un īstais uzplaukums sākās, kad grupai pievienojās taustiņinstrumentālists, dziesmu autors un dziedātājs Rolands Polis. Dziedāja arī divas meitenes – Rolanda sieva Vizma un Valērija Tuliševska, tieši viņu balsis noteikti būsiet dzirdējuši Varavīksnes lielākajā grāvējā Kolosāli.

80. gadu sākums aizritēja lielā pacēlumā, Varavīksne veiksmīgi uzstājās republikāniskajās pašdarbības skatēs Liepājā, 1985. gadā notika grupas koncerti Rīgā, Operetes teātrī, viņu dziesmas rādīja Televīzijā un tās skanēja Radio. Bet tad Rolands Polis nolēma dibināt pats savu ansambli Anniņa Dobeles rajona kolhozā Zelta druva. Un Imants Melnis par nākamo Varavīksnes muzikālo vadītāju uzaicināja no Līviem aizgājušo taustiņinstrumentālistu un dziesmu autoru Modri Šternu. Bet tas jau būs pavisam cits stāsts, kas noslēdzās 1989. gadā, kaut gan Varavīksne par izjukušu nav saucama šobaltdien.

Imants Melnis nelielā kompānijā turpina uzstāties joprojām. Bet nu Astrīdas Klāsones sacerētā dziesma Kolosāli. Klāsone bija Dobeles mūzikas skolas pedagoģe, šo dziesmiņu bija sacerējusi jau senāk, un tā gulēja plauktā, līdz uz 1984. gada Liepājas skati to Imants Melnis nolēma beidzot iestudēt. Un bērnišķīgā Kolosāli kļuva par lielu grāvēju, tik lielu, ka Varavīksne pērn speciāli sapulcējās, lai šo dziesmu nodziedātu sava kādreizējā konkurenta, grupas Dālderi un tagadējā Dakotas vadītāja Edvīna Zariņa jubilejas koncertos.