Klausoties dziedoņa Zigfrīda Račiņa brīnumainajā balsī, nekādi nevar nojaust, ka dzied septiņas klases beidzis instrumentālatslēdznieks no Ķīmiskās rūpniecības konstruktoru birojs Jelgavas ielā, kas savas darba gaitas Iļģuciema stikla fabrikā uzsācis pusaudža gados. Bērnībā Zigfrīds neilgu laiku apmeklēja mūzikas skolu, mācījās vijoļspēli, dziedāja korī, taču vairāk par mācībām patika makšķerēšana, dziedātāja mīļākais vaļasprieks visa mūža garumā.

Starp citu, Račiņa pirmā nodarbe deju vakaru ansambļos bija bungu sišana, tikai ar laiku nāca apjausma par savas balss iespējām, un kad jauneklis 1967. gadā ieradās uz pirmo ierakstu radio un turpat studijā dzirdēja savu pirmo ieskaņojumu, viņam šķita, ka nekas labāks un skaistāks nevar būt, un vēl ilgi šaubījās, vai tas patiešām tas ir viņš pats un tā ir viņa balss. Šī brīnuma klātbūtne pavada ikvienu Zigfrīda ieskaņojumu, un Račiņa kolēģi – mūziķi vienbalsīgi saka, ka Račiņam, dziedot studijā, nav bijis problēmu – viens, divi mēģinājumi un gatavs! Toreizējā mūzikas redakcijas vadītāja Diāna Albina, sajūsminādamās par Račiņa priekšnesumu, pat likusi viņu par piemēru fondu ierakstu pieņemšanas komisijas sēdēs: „Šeit, lūk, dzied profesionāls dziedātājs, bet šeit – atslēdznieks!” Lūk, baudīsim Zigfrīda Račiņa izcilo priekšnesumu un apcerēsim rudens iestāšanos 1969. gada ieskaņojumā, Valtera Kaminska dziesmā Vēl ābeles zied.