Atšķirībā no daudziem sava amata brāļiem komponists un pianists, dziesminieks Uldis Stabulnieks lielākoties nav lūdzis sacerēt vārdus jau gatavām tēmām, bet gan dziļi un rūpīgi pētījis dzejā ieausto domu, lai ar savām melodijām dubultotu daiļdarba iedarbības spēku. Ne velti Stabulnieks pievērsies gan Aleksandra Čaka, gan savu dižo laikabiedru – Jāņa Petera, Knuta Skujenieka, Imanta Ziedoņa, Ojāra Vācieša un citu autoru dzejai. Viņa klavieres allaž bijušas nokrautas ar dzeju krājumiem, avīžu izgriezumiem un dzejnieku dāvātiem rokrakstiem. Daudz skaistu dziesmu tapušas ar Pētera Zirnīša vārdiem, kas bijis gatavs rakstīt dzeju arī jau gatavām melodijām.

Lieliska izdevās Stabulnieka sadarbība ar Uldi Bērziņu lugā „Velna māceklis” un Kasparu Dimiteru lugās „Dekamerons” un „De Pretore Vinčenco”. Uldis meklēja un atrada arī retāk mūzikā ieskandinātu dzejnieku darbus, un viņu vidū bija Armands Melnalksnis un Jānis Rokpelnis, un tieši Stabulnieks Māru Zālīti padarīja par pirmā lieluma zvaigzni mūzikas pasaulē ar dziesmu „Tik un tā”.

Un kā īsts dzejas un mūzika gardēdis Uldis Stabulnieks nejutās laimīgs, kad dzīves pēdējos gados viņam iztiku nācās pelnīt kā tapierim restorānos un klubos. Tad arī mūza pameta skaņradi, lai atgrieztos ap 60. jubilejas laiku. Tad vairākos piegājienos Stabulnieks ieskaņoja veselu dziesmu albumu, kas gan izdots tika vien pēc mūziķa aiziešanas mūžībā, un komponista pēcnāves disks „Es mīlu dzīvi skaisto” tika atzīts par 2012. gada labāko autordziesmu albumu.

Tajā iemūžināta arī dziesma, kas sacerēta ar Guntara Godiņa dzeju, kuru Stabulnieks pirmoreiz izmantoja panākumiem vainagotajā dziesmā „Varbūt”. 1989. gadā tā kļuva par piekto populārāko „Mikrofona” aptaujā, un šī ir otra, kas atkal komponēta ar Godiņa dzeju. Šī „Sieru dziesmiņa, dziedama ap Jāņiem” atspoguļo komponista dvēseles nebēdnīgo, saulaino un puicisko pusi, kas izpaudusies arī dziesmās „Pura godi”, „Zvaigžņu zaglis”, „Es mīlu dzīvi skaisto”, un tā lieliski sadzīvoja ar Ulda Stabulnieka lielā romantiķa būtību.