70. gados visā Latvijā iemīļotā dziedoņa Andreja Lihtenberga sasniegumu pamatā bija nevis laimīgs gadījums vai Dieva dots talants, bet neatlaidīgs darbs un stūrgalvība, kas piespieda dzīves ritējumu pakļauties paša gribai. Bērnībā mūzikas skolā viņu neuzņēma it kā muzikalitātes trūkuma dēļ, toties septiņdesmitajos gados Lihtenberga ansambļa Selga koncerti bija pārpildīti, meitenes dāvāja ziedus un tik neprātīgu jūsmu, cik nu padomju laikos bija atļauts. Tas ne tikai staltā auguma un pievilcīgā izskata dēļ, bet pateicoties glāsmainajām vibrācijām, kas piemita Andreja neatkārtojamajai balsij.

Septiņdesmitajos reti kurš radio koncerts „pēc darbalaužu vēlēšanās” iztika bez Andreja Lihtenberga lielākajiem grāvējiem – Zilos svārkos meitene, Gadi iet un Vakara dziesma, bieži skanēja arī Deviņvīru spēks un citas melodijas, bet vakaros bērnus midzināja samtainā baritona dziedātais Miega rūķis. Lihtenberga radiofona ārštata solista  gaitu sākums bija 1969. gads, kad tapa pirmie ieraksti.

Lihtenbergu bargā atlases komisija esot atsijājusi reizes trīs, līdz ceturtajā atzinusi par labu esam. Vieni no pirmajiem ierakstiem bija par milzu grāvēju kļuvušais Lesrīda Pēdējais valsis no Engelberta Hamperdinka repertuāra un dziesma Vai tu nāksi vēl,  kuras autors Aivars Zītars kopā ar dziedātāju tolaik vēlējās radīt ko līdzīgu tolaik ļoti populārā britu dziedoņa Toma Džonsa stilam.

Pats Lihtenbergs esot ļoti cienījis Frenka Sinatras daiļradi un kārojis sasniegt sociālisma bloka estrādes zvaigznes – čeha Karela Gota popularitāti, kā arī skaļi paudis savu sapni – kļūt par Latvijas vislabāko dziedātāju. Ceļš uz sapņa īstenošanu mistiski noslēdzās 1979. gadā un leģendām apvītās Lihtenberga nāves noslēpums tā arī nav atminēts. Andreja Lihtenberga balsi šovakar varēsiet baudīt 1977. gada ieskaņojumā – tā būs igauņu kompnista Valtera Ojakera dziesma Pa mēness taku ar Jura Brežģa vārdiem, un atšķirībā no Lihtenberga Ojakers sasniedzis ievērojamu ilgmūžību – viņa dzīvesceļš noslēdzās tikai pērn 93 gadu vecumā…