Ar nepieradinātās mūzikas festivāla "Skaņu mežs" radošo vadītāju Rihardu Endriksonu es iepazinos 2017.gadā, gatavojot šim festivālam veltīto LR1 raidījumu "Dzīves ritmi mūzikā" un no sarunas manā atmiņā palika Riharda atbilde uz jautājumu, kas ir laba mūzika - to viņš nezinot, bet tā vietā viņš iestājās par "zināmas mūzikas nepieciešamību izskanēt":

viens no "Skaņu meža" uzdevumiem ir novērot pārmaiņas mūzikā un dažādās "valodās" tās piedāvāt mūsu klausītājiem.

Ierindas klausītājam šis festivāls ir tā viena reize gadā, kad viņš "mobilizējas" klausīties kaut ko ārpus ierastās mūzikas; tai pašā laikā daļa festivāla apmeklētāju neizjūt diskomfortu un neiziet ārpus savas "komforta zonas", jo visas "Skaņu mežā" dzirdamās mūzikas formas viņiem ir saprotamas.

Paradoksāli, bet mūsdienu komercializētajā vidē šāda pieeja ir uzrunājusi pietiekami daudz klausītāju, tāpēc "Skaņu mežs" šogad izskanēs jau sešpadsmito reizi, bet pats Rihards ar zināmu ironijas devu var teikt:

mans darbs ir "pārdot mūziku, ko ir sarežģīti pārdot" un nevar teikt, ka tas neizdodas, jo festivāls šo gadu laikā ir kļuvis apmeklētāks un komerciāli veiksmīgāks.

Tomēr "Skaņu mežam" šie ir neobligāti panākumi, jo mēs neesam biznesmeņi, un eksistējam drīzāk kā mākslas galerija vai muzejs!

Ārpus raidījuma laika ierobežojumu dēļ palika Riharda pārdomas, kā Latvijas avangarda mūzikas radītājus un klausītājus ir iespaidojuši četrdesmit padomju okupācijas gadi, kuru laikā Latvija bija nošķirta no pasaules mūzikas aprites (interesentiem Rihards iesaka Rutas Paideres rakstu "Latviešu komponistu dilemma"), tomēr katru gadu dažiem Latvijas māksliniekiem izdodas izcīnīt savu vietu uz "Skaņu meža" skatuves:

kāpēc lai mēs samazinātu savas ekspektācijas pret jebko, kas nāk no Latvijas?

Es uzskatu, ka papildus skepse pret vietējo mūziku ir kompliments tās izpildītājiem, tā ir veselīga vēlme nevairot attieksmi - "nu, priekš Latvijas tas ir labi", tas ir pareizais ceļš, ja tu vēlies veicināt lokālās mūzikas attīstību!

Latviju šīgada festivālā "Skaņu mežs" pārstāv četri mākslinieki, kuru skaņdarbi arī izskanēja raidījumā "NeFormāts" - TESA, Rūdolfs Macats, Linda Leimane un N1L; šie ir "nepieradinātākie" mūziķi visā "NeFormāta" nepilnu gadu garajā vēsturē, tomēr tieši šādi mūziķi arī "dzen uz priekšu" mūzikas attīstību, tā uzskata Rihards:

nākotnē tas, par ko tagad mēs runājam kā par avangardu, daudziem kļūs pašsaprotams!

Tomēr nav nepieciešams pārdzīvot, ja raidījumā dzirdētie Latvijas mūziķu skaņdarbi ir radījuši vēlmi izslēgt radiouztvērēju un nekad neapmeklēt festivālu "Skaņu mežs", jo sarunā pats Rihards ir atzīmējis gan zināmu snobisma klātbūtni šāda tipa festivālos, gan citējis Džonu Keidžu:

"nekas netiek panākts, rakstot mūziku - nedz arī klausoties to".

Mēs labi apzināmies, ka cilvēka dzīve balstās uz prozaiskākām lietām, nekā mūzika, tai pašā laikā mēs dzīvojam ilūzijās par "augsto kultūru" kā tādu, kas tevi var padarīt par labāku cilvēku vai uzlabot tavas dzīves kvalitāti.

Tomēr tas ir tikai process, kurā tu sēdi un klausies mūziku, tāpēc, ja tavā dzīvē ir vieta šādai nodarbei, tad festivāls "Skaņu mežs" tev būs nozīmīgs!