Es esmu dīdžejs, elektroniskās mūzikas māksliniece, mamma, pasākumu organizatore - nu un vispār, es ceru, labs cilvēks,

par sevi raidījuma sākumā saka divdesmitā "NeFormāta" viešņa Ksenija Kamikaza, ar kuras vārdu ir saistīti daudzi Rīgā notiekoši deju mūzikas pasākumi - no "Platz fūr Tanz" līdz reiviem VEF Kultūras pilī un Spilves lidostā -  un nu jau arī elektroniskās un deju mūzikas festivālam UNDER.

Festivāls šogad notiks jau otro reizi, apmeklētājiem piedāvājot gan zināmu ārvalstu un vietējo dīdžeju setus, gan labāko pašmāju elektroniskās mūzikas meistaru priekšnesumus, no kuriem raidījumā izskan Kashuka, Mntha, PODRUGA un arī pašas Ksenijas radītie skaņdarbi.

Ksenija, savulaik sarunā ar Tevis organizētā festivāla UNDER dalībnieku Kashuku es uzzināju, ka skaņdarbā „Ocean” dzirdamās kaiju klaigas viņš esot ierakstījis tepat Rīgā, pie Vidzemes tirgus. Tepat Rīgā, pateicoties Tev un Taviem domubiedriem, jau otro gadu notiks festivāls UNDER un kādā intervijā es lasīju, ka viens no Taviem mērķiem esot likt Rīgas vārdam atgūt bijušo slavu, kādu tā iemantoja deviņdesmitajos gados ar saviem reiviem.

Vai Tev pašai bija iespēja leģendārajos Spilves un VEF Kultūras pils reivos piedalīties?

Man paveicās deviņdesmito gadu reivus apmeklēt tieši pareizajā vecumā, kad man bija 16, 18 gadi. Un varbūt tādēļ man arī saglabājās vēlme, lai Rīgā atkal notiktu lieli elektroniskās mūzikas pasākumi!

Vai ir kāda deviņdesmito gadu sajūta - kaut kāds naivums varbūt, ko Tu gribētu atdzīvināt? Tolaik jau bija arī visādas negācijas un no nesen notikušās "NeFormāta" sarunas ar YAPUTHMA SOUND SYSTEM dalībnieku Gosh Snobo es atceros viņa teikto, ka viņš negribētu atgriezties deviņdesmitajos pat par spīti tam, ka viņš tolaik bija jauns, jo tolaik Latvijā bija nabadzība, bija problēmas ar instrumentiem, ar aparatūru...

Jā, protams, problēmas bija, bet man liekas, ja tas spēks, kurš tolaik bija mums iekšā, būtu mūsu jaunatnē mūsdienās, tad ar tādiem instrumentiem, naudu un visiem tiem apstākļiem, kuri mums ir šodien, Latvijā būtu daudz vairāk izcilu mūziķu un pat pasaules mēroga zvaigznes. Diemžēl tagad ir tā, ka nauda ir, instrumenti ir, bet nav tā naivisma, kuru Tu jau pieminēji – jā, es esmu no mazās Latvijas! Tolaik neviens nedomāja, ka Latvija ir maza, visi domāja, ka mēs esam līdzvērtīgi, mēs visu spējām, mums viss izdosies un tie nebija tikai lozungi, visi tā arī domāja.

Jebkuram pasākumam ir vairākas būtiskas sastāvdaļas – mākslinieki, norises vieta un  apmeklētāji un no šīm trim galvenā ir mākslinieki. Es festivāla afišā saskaitīju, ja nemaldos, 35 dīdžejus un mūziķus – gan Latvijas, gan ārvalstu. Kurus ārvalstu mūziķu un dīdžeju priekšnesumus, Tavuprāt, UNDER apmeklētājam nevajadzētu palaist garām?

Manuprāt, nevienu (smejas), jo tieši tādēļ es viņus arī uzaicināja uzstāties festivālā. Mēs cenšamies parādīt ne tikai tehno scēnu, mēs aicinām dažādus māksliniekus - no indī mūzikas, no house mūzikas - dažādu žanru pārstāvjus. Šogad mums uzstāsies Apparat, kurš ir EDM pārstāvis, ir Byetone, kuram ir tāda riktīga elektro mūzika, ir Artefakt, kas ir dreamy techno pārstāvis, un ir Schweffelgelb, kas, gluži pretēji, ir ļoti vāciska tehno pārstāvji un viņu laivs ir tāda enerģijas plūsma!

Skaidrs, ka festivālā nevar atrasties visas zāles vienlaikus, bet man pašai ir prakse pusstundu pabūt pie jebkura mākslinieka, kurš mani interesē vai patīk, lai var sajust apkārtesošos cilvēkus, lai var sajust to enerģiju, kura nāk no mākslinieka.

Par festivāla norises vietu - UNDER, tāpat kā vēl viens elektroniskās mūzikas festivāls – KONTAKTOR, bija plānots Ganību dambja industriālajā apbūvē, tomēr beigu beigās tā norises vieta būs tā pati, kas pagājušogad – VEF kvartāls ar vairākām skatuvēm un āra lokāciju…

Arī pagājušogad mums bija ārējā scēna, kura iesākumam bija domāta vairāk kā chillout zona, bet apmeklētājiem tā tik ļoti iepatikās, ka dažreiz tur bija pat vairāk cilvēku nekā augšējās zālēs, tāpēc šogad  line up pagalmā ir tāds nopietnāks – vairāk mākslinieku, vairāk dzīvās uzstāšanās… Un, protams, būs divas lielās zāles, kur skanēs tehno un elektroniskā mūzika un tur uzstāsies galvenās zvaigznes.

Ksenija, man ir īpašs prieks par to, ka gandrīz puse no otrā festivāla UNDER māksliniekiem ir no Latvijas un par viņiem mēs parunāsim pēc dziesmas, kurā dzirdēsim Alises Stefanovičas balsi. Alise uzstājas gan dīdžeja ampluā kā alise/esila, gan ar saviem oriģināldarbiem kā PODRUGA...

Pagājušogad mums bija konkurss un Alise uzvarēja ar savu projektu PODRUGA. Es jau zināju par viņu kā par dīdžeju, bet, pateicoties šim konkursam, es uzzināju, ka viņai ir dzīvais projekts, tāpēc mēs viņu uzaicinājām un es esmu ļoti laimīga, ka viņa ir piekritusi!

Ksenija, pēc brīža parunāsim par Latvijas mūziķiem un dīdžejiem, ko redzēsim uz festivāla UNDER skatuves, bet līdz tam daži vārdi par pašu elektroniskās mūzikas scēnu Latvijā. Pirms nedēļas šai raidījumā viesojās eksperimentālās un dzīvās elektroniskās mūzikas festivāla KONTAKTOR organizatori un šai sarunā izskanēja interesanta doma - Latvijā ir daudz talantīgu un radošu mūziķu, kas darbojas šai žanrā, bet klausītājus gan varētu vēlēties vairāk.

Tu piekrīti šai atziņai?

Ne visai (smejas). Es uzskatu, ka mūziķi ir, bet es nezinu, kādēļ viņi ir diezgan neaktīvi. Es zinu, ka dažu Latvijas mūziķu ierakstus laiž klajā ārvalstu izdevniecības un viņi uzstājas ārvalstu festivālos. Protams, Latvijā nav tik lielas iespējas uzstāties, bet arī viņi paši nepopularizē sevi un arī viņu aģenti nav īpaši ieinteresēti viņus popularizēt Latvijā. Latvijā notiekošie festivāli – „Skaņu mežs”, KONTAKTOR, UNDER un pat POSITIVUS, kurā arī skan elektroniskā mūzika, parāda, ka klausītāju netrūkst un viņi labprāt paklausītos šāda veida mūziku. Es nedomāju, ka latvieši nav patrioti, kas klausās tikai ārzemju māksliniekus un par pašmāju izpildītājiem saka – nē, šitais ir manējais, tāpēc es viņu neklausīšos. Bet, protams, ja atver Resident Advisor vai MixMag, kas ir zināmākie informācijas avoti, Tu nekad tur neizlasīsi neko par Latviju, tāpēc mēs runājām arī ar „Skaņu meža” pārstāvjiem par to, ka mums vajag apvienoties, padomāt un piestrādāt pie tā, lai par Latviju uzzinātu gan paši latvieši, gan, protams, arī pasaulē.

Tu diezgan nopietni strādā pie tā, lai festivālu UNDER iepazītu kaut vai tepat - Baltijas valstīs, un arī šai nedēļas nogalē Tev būs uzstāšanās, ja nemaldos, Lietuvā. Jūs kā organizatori taču redzat, no kurām valstīm pērk biļetes uz festivālu– vai tam ir potenciāls kļūt par tūrisma magnētu?

Jā, pagājušajā gadā puse UNDER apmeklētāju bija ārzemnieki, kas mums bija pārsteigums! Viņi saka – mēs jau sen gribējām aizbraukt uz Rīgu, tad redzējām, ka ir festivāls un izlēmām, ka jābrauc. Arī šogad mums raksta ārzemnieki – braucam trīsdesmit cilvēku, gribam atlaidi! Vispār arzemnieki ir diezgan aktīvi – mums bija publikācijas MixMag, DjMag un citos lielos žurnālos un pēc tam viņi rakstīja epastus, rakstīja uz festivāla mājaslapu – kā nokļūt festivālā, kur var apmesties. Ir vēl viens moments – es negribu izklausīties baigi snobiska, bet nu cik var braukt uz, teiksim, Barselonu? Vajag apmeklēt kādas jaunas vietas un es domāju, ka Latvija ar savu izcili skaisto Rīgas arhitektūru ir viena no skaistākām pilsētām Eiropā, pie tam – 15 minūtēs Tu esi pie jūras! Arī cilvēki mums ir forši un atvērti – uzreiz tusē ar visiem kopā, tāpēc jā, mums ir liels potenciāls!

Jā, mums ir arī krāsaini mākslinieki un Tevis jau minētais Kodek ir viens no tiem. Kodek ir arī viens no festivāla KONTAKTOR organizatoriem un viņa firmas zīme ir deviņdesmito gadu psihedēliski krāsainie tērpi, kaķi ar lāzera acīm un nu jau arī modulārie sintezatori.

Bet, ja nopietni, kā Tu izvēlies māksliniekus – mūziķus un dīdžejus? Ne jau pēc viņu ārējā izskata, kaut gan arī tam ir sava nozīme…

Ārējam izskatam nozīme ir uzstāšanās laikā un Kodekam tiešām ir īpašs pasniegšanas stils. Es ļoti daudz apmeklēja dažus klubus un festivālus un kad es redzu tādu uzstāšanos, kuru gribu, lai arī mana pilsēta to ieraudzītu, tad šos māksliniekus arī izvēlos.

Festivālā UNDER ir arī daudz sievietes – Latvijas mūziķes un mākslinieces un viena no tām ir Mntha, ko vairums no mums iepazina televīzijas šovā Supernova. Tu arī viņu pamanīji televīzijā vai vēlāk – jau pēc debijas albuma izdošanas?

Nē, es Mnthu pamanīju tolaik televīzijā, jo bija baigais haips par to, kā viņā uzstājās, tas ir tas, par ko es iepriekš runāju.

Kashuks, Mntha, Kodek – šīe mākslinieki ir aktīvi, tās gan nav uzstāšanās pasaules lielākajos festivālos vai klubos, bet Latvijā Tu visu laiku redzi, ka viņi kaut kur ir un kaut ko rada.

Tad Tu saki – hei, kas tas par džeku un sāc guglēt, tad Tu paklausies – o, forši, man patīk! Iespējams, Tu nepaliec par fanu, taču zināsi, ka tāds mūziķis eksistē un tas ir pareizais veids, kā attīstīties. Diemžēl mūslaikos neviens mākslinieks nesēž mājās un neraksta mūziku un nav tā, ka kāds atnāk un saka – Tu esi tik talantīgs, ejam, es Tevi promoutēšu! Visi kaut ko dara, un pēc tam, kad Tu jau esi kļuvis par zvaigzni, Tavs aģents par visu rūpējās, bet sākumā visi mākslinieki, kuru es pazīstu, pat tie, kuri daudz koncertē, viņiem ir kāds papildus darbs. Jo tā nauda un instrumenti, par kuriem mēs runājām iepriekš – tas dod iespēju ļoti daudziem cilvēkiem izpaust sevi un konkurence ir nenormāli sīva!

Ksenija, Tavā feisbuka kontā es pamanīju atsauci uz pēdējā laika notikumiem Gruzijā, kur policija sarīkoja vērienīgus reidus pa deju mūzikas klubiem, savukārt protestā pret policijas rīcību notika nesankcionēts reivs pilsētas laukuma. Pirms mūsu sarunas es uzzināju, ka Tu dzīvo Gruzijā, tāpēc pajautāšu – kāds ir Tavs viedoklis par notikušo?

Es esmu baigi lepna par gruzīniem un par to, ka viņi nesēž un klusiņām neapspriež visu to savās virtuvēs, bet tiešām iznāca ielās, jo pa dienu tur bija kādi četri pieci tūkstoši cilvēku, bet pa nakti pat desmit tūkstoši. Tās bija divas dienas un, protams, tas parāda, ka gruzīni var izteikt savu viedokli. Arī es ar bērniem aizgāju uz turieni un pastāstīju, kas te notiek un ka tad, ja kaut kas notiek ne tā, kā vajag, tad vajag iziet ielās un izteikt savu viedokli, nevis klusēt.

Es domāju, ka tas ir ļoti labi, jo Latvijā – un ne tikai Latvijā, bet visās postpadomju republikās tas, diemžēl, nav pieņemts. Jā, Ukrainā bija kaut kāds moments, jā, arī pie mums bija kaut kāds moments (Bruģakmeņu revolūcija), bet lielāko daļu cilvēki vienkārši pieņem to, ko dara mūsu valdība, nevis iziet ielās un saka – mēs esam valdība, mēs esam valsts. Bet Gruzijā ir pilnīgi cita situācija, jo cilvēki jūt, ka viņam ir spēks, lai aizstāvētu savu brīvību.

Jā, es iedomājos par latviešiem, kā Tu teici, arī mums diemžēl daudzi izvēlas emigrēt un slinko pat uz vēlēšanām aiziet, lai savu viedokli paustu – kur nu vēl uz ielām. Pēc brīža mēs klausīsimies pirms dažiem gadiem tapušu skaņdarbu no Tava debijas albuma „Japanese Georgians” – vai arī šai jomā Tu turpini darboties, vai top jauni skaņdarbi?

Jā, protams, top jauni skaņdarbi un šais dienās man iznāk jauns EP ar diviem maniem skaņdarbiem un divi remiksiem – viens no Bogdan&Lomov, kuri arī uzstāsies UNDER festivālā un viens remikss no mana drauga no Francijas.

Noslēgumā vēl pāris jautājumu - kā Tu uzlādē baterijas pēc sava darba, kas saistīts ar nepārtrauktiem ceļojumiem, naksnīgiem un trokšņainiem dīdžejsetiem?

Nezinu (smejas). Man liekas, ka tas ir pieradums no vienas puses un otras puses gēni. Man ir enerģija un es viņu izmantoju, dažreiz ir grūti, bet ko darīt – tāds darbs, tāda dzīve!

Pēdējais jautājums – kāds ir Tavs vēlējums Latvijas valsts simtās jubilejas gadā?

Man gribētos, lai Latvija pa tiem simts gadiem būtu kļuvusi brīvāka, jo es joprojām jūtu, ka pie mums ir pieņemts skatīties uz, teiksim tā, "lielāko brāli" un nav starpības, vai uz dienvidiem, vai uz austrumiem vai ziemeļiem.

Man trūkst tādas kā valsts individualitātes – mums ir sava pozīcija,  mums ir savs viedoklis, mēs, protams, klausīsimies visus, jo mēs dzīvojam vienā lielā pasaulē, bet mēs esam latvieši, mēs tā gribam, mēs tā vēlamies. Tomēr nekas nav neiespējams un mūsu valsts 150 vai 200 gados mēs arī būsim tādi!