SIGMAS mūzika dod emocijas - un albums "Mitoloģijas" ir ļoti emocionāls, otrais - šis albums ir melodisks un trešais ir jēga - tiem, kas tiešām vēlas iedziļināties albumā skanošās dzejas tekstā,

uz "NeFormāta" jautājumu par SIGMAS mūzikas devumu tās klausītājam atbild grupas solists Jānis Ozoliņš, ar kuru es iepazinos 2014.gadā pēc grupas koncerta šobrīd remontā esošajā Rakstniecibas un mūzikas muzejā.

Tobrīd SIGMAI (Jānis Ozoliņš - klavieres, balss; Kaspars Lastovskis - bass un Uģis Eihvalds - sitaminstrumenti) aiz muguras bija deviņi gadi nosacītā "pagrīdē", bez publicētiem dziesmu ierakstiem, bet uzstāšanās laikā aiz mūziķu mugurām degošās sveces izstaroja tādu pašu maigi dzeltenu gaismu kā prožektori grupas otrā studijas albuma "Mitoloģijas" prezentācijas koncertos šīgada martā.

Starp abiem šiem notikumiem ir ticis izdots SIGMAS debijas albums "Sazaroto taku dārzs", kas 2015.gadā saņēma "Zelta Mikrofonu" kā labākais alternatīvās/indie mūzikas albums, albumā izdots arī "Dzejkoncerts", tāpat Latvijas klausītājs ir ticis iepazīstināts ar Filipa Glāsa mūziku, kā arī grupa guvusi mūzikas kritiķu un apskatnieku nedalītu atzinību.

Es esmu spējis pieņemt stresu, esmu spējis pieņemt to, ka uzstāšanās no emocionālā viedokļa mēdz būt sarežģītas - tu esi atvērts, bet klausītāji var būt slēgti.

Tā ir ļoti trausla sajūta, ko mūziķiem nav nemaz tik viegli pārvarēt, tā ir ļoti liela sevis pārkāpšana,

sarunā atzīst Jānis, kuram albuma "Mitoloģijas" ieraksts bija kā pierādījums tam, ka mūsdienu latviešu dzejnieku dzeja ir veiksmīgi komponējama:

Es domāju, ka šodien notiek dzejas renesanse un man ir sajūta, ka alternatīvie mūziķi ir ļoti daudz ko izdarījuši šīs lietas labā...

Tomēr mūsdienu dzejnieku darbu izmantošanu var skatīt arī sociālā kontekstā - tā albumā "Mitoloģijas" rodamo dziesmu "Jūtu vairs nav" albuma klausītājs var uztvert kā sava veida atbalstu dzejniekam Jānim Rokpelnim, pār kuru gāzas naids pēc atzīšanās sadarbībā ar Valsts Drošības komiteju:

Man bija ļoti sāpīgi skatīties un klausīties to, kas notika - tā reakcija liedza vēl citām šādām atzīšanām nākotnē notikt...

Par naidu un tā lomu mūsdienu Latvijā liek domāt arī dziesma "Aiz naida", kurā izskan Kārļa Vērdiņa dzejolis. Lai arī albuma prezentācijas koncertā Jānis spēja pajokot par bēdīgi slavenajiem dženderiem, tomēr viņu satrauc dažu politiķu un dažu mediju dzītais naida vilnis:

Politiķiem ir nepieciešams kāds "ļaunais", pret kuru vērst cīņas enerģiju - katru brīdi tas ir kāds cits, bēgļi vai dzimumaudzināšana un seksualitāte šobrīd... Tomēr, ja cilvēki aizdomājas, tad kādā brīdī attopas, ka ar viņiem ir ticis manipulēts.

Šobrīd ļoti pretrunīgus viedokļus pauž kultūrā ļoti pazīstami cilvēki, tā ir vesela interviju virkne... Ja šie viedokļi satur elementus, kas var pārtapt naida runā vai veicināt to - tā ir ļoti liela atbildība, jo šie cilvēki tiek ļoti vērīgi saklausīti. Tas mani skumdina, jo, manuprāt, tieši kultūras cilvēkiem jābūt tiem, kas veicina sapratni, pieņemšanu un uzskatu dažādību...

Raidījumā izskan grupas SIGMA dziesmas "Mikēniete", "Jūtu vairs nav", "Aiz naida" un "Ja man saule", kas ir noslēdzošā dziesma gan albumā, gan šai sarunā, un uz "NeFormāta" jautājumu - uz kurieni Ineses Zanderes dzejoļa mitoloģiskajai Saulei būtu mūs jāved valsts simtās jubilejas gadā, Jānis atbild:

Es ceru, ka 2018.gads mums ļaus saprast, kas ir patiesās vērtības - un tas nav salūts 18.novembrī, šis gads nav par to.

Tas ir par to, kā mēs dzīvojam ikdienā, cik mēs esam saprotoši un cienām viens otru...