6. janvārī pieminam 125. jubilejā Daugavpilī dzimušo Tango karali, komponistu un pianistu Oskaru Stroku, kura melodijas aizceļojušas no Latvijas līdz Vācijai un pat Ķīnai.

Daži no Oskara Stroka skaņdarbiem nav aizmirsti arī mūsdienās – smeldzīgi skaistais valsis No manis neaizej, dziesma Divas sirdis un, protams, viņa slavenākais sacerējums Melnās acis. Stroka dzīvesstāsts iedvesmojis filmas un izrāžu tapšanu, bet viņa kaislīgie tango snieguši iedvesmu mūslaiku komponistiem.

19. gadsimta beigās tagadējā Daugavpils tolaik saucās Dinaburga, vēlāk kļūdama par Dvinsku, un liela daļa iedzīvotāju bija ebreji pēc tautības. Arī Stroku – Dāvida un Havas ģimene, kuru 1892. gada 24. decembrī, pēc jaunā stila 1993. gada 6. janvārī papildināja jau astotais bērns, un tas bija Ošers jeb Oskars. Viņš attaisnoja tēva cerības, ka būs brīnumbērns. Visi Stroku ģimenē bija muzikāli apdāvināti, Oskars pie klavierēm ikdienu pavadīja daudzas stundas un 10 gadu vecumā jau sacerēja pirmo dziesmu. Tālākais ceļš veda uz Pēterburgas konservatoriju, taču Stroks aizrāvās ar mēmo kino un kļuva par tapieri. Vienlaikus sāka komponēt, taču radošajiem nodomiem ceļā stājās 1. pasaules karš. Oskars, paguvis apprecēties, devās bēgļu gaitās, bet pēc kara atgriezās Latvijā, kur pavērās pianista darba lauks slavenākajos restorānos Trokadero, Maskote, Fokstrotdīlē, kabarē Alhambra, Oto Švarca kafejnīcā. Divdesmito gadu beigās tapa Stroka pirmās tango melodijas, kas kļuva populāras ne tikai Latvijā, bet arī aiz robežām. Sacerētas arī dziesmas, valši, fokstroti, instrumentālā mūzika, kopā apmēram 300 skaņdarbu.

Lielāko mūža daļu Stroks pavadījis Latvijā, taču kā pianists uzstājies daudzviet ārzemēs – Vācijā, Polijā, Somijā, Singapūrā, Ķīnā, pat Japānā, nemaz nerunājot par plašo padomjzemi jau pēc 2. pasaules kara, kad atkal bija jābēg no Latvijas. Mūziķis darbojies arī kā izdevējs, viņš dibinājis vairākas nošu un literatūras izdevniecības, no kurām veiksmīgākā bija Kazanova, īsu brīdi bijis pat kafejnīcas Barberina  īpašnieks. Stroks bija aktīvs aranžētājs, līdz ar to brīžam grūti noteikt, kurus skaņdarbus viņš sacerējis pats, kurus tikai aranžējis vai apdarinājis. 30. gados komponista dziesmas Belakorda platēs iedziedājuši krievu dziedoņi Pēteris Ļeščenko, Konstantīns Sokoļskis, Vladimirs Ņepļujevs, Pēteris Voronkovs, arī Latvijas Nacionālās operas latviešu solisti un koncertdziedoņi Mariss Vētra, Pauls Sakss, Teodors Brilts, Aleksandrs Jankovskis, Edvīns Krūmiņš, Roberts Zommers u.c.

Pēc 2. pasaules kara Stroks no starptautiski atzīta tango karaļa kļuva par nevienam nevajadzīgu, pat traucējošu mūziķi. Viņu izslēdza no Komponistu savienības, Stroka mūzika tika atzīta par banālu, sistēmas prasībām neatbilstošu. Viņš iztiku pelnīja muzicēdams atpūtas namos, sanatorijās, kolhozos, paralēli turpināja komponēt un cītīgi sūtīja savu sacerējumu notis dažādiem orķestriem un izpildītājiem. Tikai 70. gados sākās Stroka renesanse, vispirms Japānā, tad PSRS, kur tika izdota viņa skaņdarbu instrumentālās versijas. Oskara Stroka dzīves gaitas noslēdzās 1975. gada 22. jūnijā, un tikai 21. gadsimtā ir sākusies šī neparastā mūziķa daiļrades atdzimšana. Stroka melodijas izdziedātas un izdejotas uz Latvijas Nacionālās operas skatuves, koncertzālēs, Rīgas M. Čehova Krievu teātra uzvedumā Tango ar Stroku, Stroka tango iedvesmoti tapuši jauni skaņdarbi, viņa dziesmas skanējušas koncertos. Stroka vārds atjaunots Latvijas komponistu savienības biedru sarakstā, pie ēkas Rīgā, Tērbatas ielā 50, kur kādreiz dzīvojis Stroks, atklāta piemiņas plāksne. Par godu mūziķa 125. jubilejai Latvijas pasts klajā laidis īpašu aploksni, uz kuras atainots Oskara Stroka portrets un viņa slavenākais tango Melnās acis.