Šodien, 12. februārī 85. jubilejā pieminam igauņu izcelsmes superzvaigzni 50. un 60. gadu Latvijā, sportistu, aktieri un dziedātāju Bruno Oju, kura tēlojums un balss iemūžināta filmā Tauriņdeja, kurā skanēja Raimonda Paula mūzika.

Nav viena vienota viedokļa, vai Bruno Oja bija labāks dziedātājs vai aktieris. Varbūt arī literāts, jo viņa memuāri liecina par lielu apdāvinātību arī šajā ziņā. Laikabiedri apgalvo, ka pagājušā gadsimta 50. gados no Igaunijas atceļojušais Oja bija vispopulārākais dziedātājs Rīgā. Diemžēl uz ierakstu studiju viņu neaicināja igauņu akcenta dēļ. 

Bruno Oja dzimis Tallinā 1933. gada 12. februārī, jau 5 gadu vecumā sācis mācīties klavierspēli, taču agri nomira mamma, saslima tēvs, un Bruno jaunākajiem brāļiem stājās tēva vietā. Visai agri sāka pelnīt ģimenes uzturēšanai, spēlēja akordeonu Tallinas restorānos, sāka dziedāt, vienlaikus strādāja par pionieru vadītāju, kā arī uzraugu peldbaseinā, kur pats trenējās ūdenspolo. Oja iestājās Tartu universitātē, studēja medicīnu, aktīvi nodarbojās ar sportu, aizrāvās ar aktierspēli, iemācījās spēlēt ģitāru.

Ieradies Rīgā sporta komandas sastāvā, Bruno Oja iemīlējās, palika uz ilgāku laiku, kļuva par spēlētāju basketbola komandā ASK. Strādājis dažādus gadījuma darbus, bija pulētājs (VEF), krāvējs, 1956. gadā sāka dziedātāja gaitas Rīgas klubu orķestros, dziedāja arī restorānā. Ojas nozīmīgāko kolektīvu skaitā jāmin Skolotāju nama orķestris, Ivara Mazura vadītais orķestris Armatūra, brāļu Kokaru vadītais Studentu estrādes orķestris, kuros izskatīgais igaunis bija solists. Notikuši arī vieskoncerti ārpus Latvijas, vienlaikus 1959. gadā Oja sāka kinoaktiera gaitas. Viņš piedalījies filmās, kas tapušas dažādās PSRS kinostudijās, tostarp Rīgas kinostudijā, kur viņa nozīmīgākais veikums ir Harija Maura loma filmā Tauriņdeja (1971). Par Broņusa lomu spēlfilmā Neviens negribēja mirt (1966) Oja saņēmis PSRS Valsts prēmiju. Tiem, kuri kritizējuši Bruno Ojas aktiera meistarību, jāatgādina, ka viņa kontā ir gandrīz 100 kinolomas, un, ja viņam nebūtu talanta, režisori būtu to pamanījuši.

60. gadu 2. pusē Oja lielākoties filmējās ārpus Latvijas, pārtrauca dziedātāja gaitas, pēc laulībām ar polieti apmetās uz dzīvi Polijā, aktīvi filmējās šīs valsts, kā arī Vācijas demokrātiskās republikas filmās. Muzikālo karjeru turpināja, piedalīdamies TV šovos, iesaistījās vairākos ansambļos, šo to komponēja.

1993. gadā Bruno Oja atgriezās dzimtenē, kur izveidoja savu uzņēmumu, kas vēlāk bankrotēja. Mūža pēdējos gadus ievērojamais mākslinieks pavadīja Tartu pilsētā, kur strādāja bērnu un jauniešu interešu centrā par pasniedzēju un rakstīja memuārus. Dziedātājs un aktieris līdz pēdējais stundiņai regulāri apmeklēja arī Latviju, kur viņa devums ir līdz šim pietiekami nenovērtēts. 2002. gada 9. oktobrī mūžībā aizgājušais Bruno Oja Latvijā pirmais sāka dziedāt angļu valodā, iepludināja kantri un aktuālo hitu repertuāru, vēlāk aizrāvās ar džezu un 1962. gadā kļuva par jaundibinātā Rīgas džeza kluba prezidentu.