15. septembrī aprit 110 gadi, kopš dzimis dziesminieks Alfrēds Vinters, neskaitāmu tautas atmiņā uz laiku laikiem palikušu melodiju autors. To vidū valši, tango, fokstroti no „Gaujas laivinieka” līdz „Lai tā būda rūc”. Mūzikas izdevniecības „Melvaton” dibinātāja, apbrīnojami ražīgā dziesminieka Alfrēda Vintera mūžs aprāvās jau tālajā 1976. gadā, bet jubilāra dziesmas dzīvo joprojām un skan Latvijas radio 2.

Katram laikmetam ir savi sadzīves mūzikas elki. Latviešiem tāds vairākās paaudzēs bijis no tautas vidus nākušais dziesminieks Alfrēds Vinters. Viņa dziesmas radio skanēja kā pagājušā gadsimta 30. gados, tā 21. gadsimtā. Tās pavadīja cīņās latviešu kareivjus, kalpoja kā mīlētāju vēstules. Vinters uzskatāms par šlāgermūzikas pamatlicēju, darbojās kā komponists, dzejnieks, dziedātājs, arī mūziķis un kas mantojumā atstājis vairāk nekā divus simtus dziesmu un instrumentālu skaņdarbu, Vinters bija arī ulmaņlaika Latvijas populāro grupu Jautrā kapela un Trīs Vinteri dibinātājs un vadītājs, pēc 2. pasaules kara savu darbošanos turpinot Zviedrijā.

Vinters dzimis Rīgā 1908.gada 15.septembrī, bērnību aizvadījis Mazsalacā, kur gūta izglītība četrgadīgajā Raganas pamatskolā. Viņa tēvs Kārlis spēlēja vijoli, akordeonu, arī pašdarināto cītaru, ko iemācījās spēlēt  arī dēls.Pēc vecāku ieteikuma Alfrēds apguva elektromontiera arodu, tomēr sirds vilka pie mūzikas, un, jau 20. gadu beigās sacerējis savas pirmās dziesmas, 1933.gadā Alfrēds Vinters nodibināja Jautro kapelu, kas strauji guva milzīgu popularitāti. Drīz vien Vintera dziesmas skaņuplatēs pavairot steidzās fabrika „Bellacord Ellectro”, tās raidīja radio, padarot par īstiem grāvējiem Latvijā. Dziesmas izpildīja ne tikai pats autors ar savu ansambli, bet citi dziedoņi – Edvīns Krūmiņš, Aleksandrs Kortāns, viņu vidū arī par „samtaino džesa dziedoni” dēvētais Edgars Vilnis, izcilais opermākslinieks Mariss Vētra un citi.

Vintera uzstāšanās bija kupli apmeklētas, lai kurā Latvijas vietā viņš arī nemuzicētu, protams, priekšnesumi nenotika koncertzālēs, bet restorānos, kafejnīcās, izklaides vietās un sarīkojumos.
2. pasaules kara gados Vinters ar savu kapelu kļuva par Frontes teātra dalībniekiem, līdz ar to 1945. gada pavasarī, tuvojoties kara beigām, dziesminieks, atstādams Latvijā meitu Dzintru, kurai veltījis tāda paša nosaukuma dziesmu, devās bēgļa gaitās ar zvejnieku motorlaivu uz Zviedriju. Gēteborgā Alfrēdam Vinteram sākās jauna dzīve, tur Latvijas populārais mūziķis strādāja gan dzelzceļa stacijā, stumjot vagonetes, gan mazgāja traukus restorānā.

Uzlabojoties materiālajiem apstākļiem, Vinters atgriezās pie savas sirdslietas, iekārtoja savu skaņu ierakstu studiju, ko nosauca par "Melvaton” un sāka rakstīt jaunas dziesmas. Kaut gan vairākiem Vintera skaņdarbiem bija pretpadomju raksturs, neparastā kārtā 1960. gadā, pateicoties toreizējam kultūras ministram Kalpiņam, tika sarīkoti Vintera atgriešanās koncerti Latvijas PSRS Filharmonijā, dzimtenē viņš viesojās vēl vairākkārt, tomēr koncerti šeit vairs nenotika. Arī par atgriešanos nebija ne runas, jo dzīve Zviedrijā sniedza drošību, deva iespēju ceļot un brīvi izteikties.

Pirmā ievērojamā latviešu šlāgeru autora Alfrēda Vintera mūžs noslēdzās 1976. gada 23. oktobrī Zviedrijā, kur kādā kapsētā arī izkaisīti viņa pelni, tikmēr savu lielāko pieminekli komponists atstājis ar savām dziesmām, kas tautā iemīļotas šobaltdien.

Savulaik komponists bez lieka sentimenta kādā vēstulē meitai Dzintra rakstīja: „Man domātos ziedus 15. septembrī (dzimšanas dienā – D.M.) noliekat Raiņa kapos uz manu mīļoto vecāku kapa. Ar to Tu un visi, kuri mani vēlas apsveikt, būs mani apsveikuši vissirsnīgākajā veidā, jo es pats to nevaru izdarīt. Pēc tam, Dzintrule, vakarā iemetat mazu „odziņu” un domās esat ar mani…” Savukārt mēs atcerēsimies Alfrēda Vintera brīnišķīgās melodijas „Gaujas laivinieks”, „Neaizmirstamais skūpsts”, „Viltīgās acis”, „Trīs vītušas rozes”, „Neskumsti, meitenīt”, „Jūle” un citas, kas drīzumā izskanēs arī koncertu sērijā „Draugs, nejautā” vairākās Latvijas pilsētās.