Šodien 11. septembrī 80. šūpuļsvētki svinami pianistam un komponistam, populāro dziesmu Noktirne un Zemeņu lauks autoram Aleksandram Kublinskim, kurš vadījis Rīgas estrādes orķestri, ansambļus Rīga, Jūrmalas balsis un Baltijas balsis, un jubilāram svētku dienā laimes un veselības vēlējumus sūta LR2.

„Man katra dziesma ir kā sievietei bērns, katru es atceros,” par savu daiļradi izteicies komponists un pianists Aleksandrs Kublinskis, kura daudzšķautņaino talantu palaikam bremzējušas dzīve, sadzīve un paša sarežģītais raksturs. Tajā sadzīvo vētrains temperaments, kūsājoša enerģija, asarains sentiments un skarba paškritika, atspoguļojoties teicamā pianista tehnikā un individuālā skaņraža stilā.

Āgenskalna aborigēns Aleksandrs Kublinskis dzimis 1936. gada 11.septembrī, viņa vecāki bija vienkārši, taču muzikāli cilvēki – mamma jaunībā pat ņēmusi privātstundas klavierspēlē un sapņojusi, lai dēls izaug par pianistu. Gājusi pie slavenā Finka, nākotni taujāt, kad Aleksandrs vēl briedis zem sirds. Un pareģis atteicis: „Jums būs divi dēli un abi divi būs mākslinieki!” – tik tiešām, Aleksandra brālis Mihails ir slavens teātra režisors. Un Sašu pie klavierēm pielika jau četru gadu vecumā, vēlāk skolojot pie profesora Zosta. Piecpadsmit gadus, līdz 1956. mamma maksāja par šīm dēla privātstundām, paralēli mācībām dārziņskolā, kur Kublinska klasesbiedrs bija arī izcilais baletdejotājs Māris Liepa, komponista sirdsdraugs, kurš viņu iesauca par Kubuliņu.

Dārziņskolai sekoja studijas Latvijas Konservatorijā, un to laikā Kublinskis, aizrāvies ar vieglo mūziku un džezu, jau sāka spēlēt klavieres dejās, juzdams, ka klasikas jomā kā pianists nestrādās. Pametis augstskolu pēc 2. kursa, 1956. gadā mūziķis pievienojās Smoļenskas filharmonijas orķestrim un gadu ceļoja ar koncertiem pa Padomju Savienību. Sekoja trīs dienesta gadi, kuru laikā sacerēta pati pirmā Kublinska dziesma Sniegputenis.

Pēc demobilizācijas Aleksandrs Kublinskis tika pieņemts pianista darbā Rīgas estrādes orķestrī un drīz vien iecelts orķestra diriģenta un mākslinieciskā vadītāja amatā, ko pildīja nedaudz vairāk par gadu. Tad 1962. gadā Kublinskis izveidoja pats savu ansambli Rīga, kur darbojās Margarita Vilcāne un Zdzislavs Romanovskis, instrumentālā grupa un sieviešu vokālais ansamblis. Notika aktīva koncertdarbība pa PSRS republikām, taču 60. gadu vidū Kublinskis pievienojās armēņu izcelsmes Ļeņingradas dziedātāja Žana Tatļana pavadošajai grupai, ar kuru atkal apceļota visa toreizējā Savienība. 60. gadu nogalē Kublinska dziesmas nonāca ansambļa Eolika repertuārā, tika ieskaņotas un izdotas mazajā platē. 

Septiņdesmitajos gados Kublinskis izveidoja ansambli Baltijas balsis, (vēlāk – Jūrmalas balsis), tika spēlēts restorānos, bet astoņdesmitajos Aleksandrs kā pavadošais pianists braukāja ar koncertiem pa Latvijas kolhoziem un kultūras namiem. Pēdējais ieraksts viņa darba grāmatiņā vēsta: „pianists Leonīda Zahodņika vokālajā studijā VEF Kultūras un tehnikas pilī”, taču visus šos gadus paralēli „strādājušas” arī Aleksandra Kublinska dziesmas, kuru skaits tuvojas diviem simtiem. Slavenākās no tām ir Noktirne, Zemeņu lauks, Minikleitiņa, Lielais Lācis, Ābeles zied un citas, viņa melodijas skandējuši redzamākie Latvijas dziedātāji: Margarita Vilcāne, Nora Bumbiere, Viktors Lapčenoks, Andris Daņiļenko, grupa Eolika, kā arī tolaik jauniņie dziedoņi Aivars Brīze, Viktors Zemgals, Ingus Feldmanis, šo to studijā iedziedājis arī pat Kublinskis. Pēdējo divdesmit gadu laikā mūza skaņradi gan vairs nav apciemojusi…

Kublinska dziesmas 70. gados izdotas mazajās skaņuplatēs, vien 2003. gadā labāko dziesmu klāsts publicēts CD izlasē Kolekcija. Par godu skaņraža 80. jubilejai tikko izdots arī nošu krājums, bet savas dzīves spilgtākās epizodes pats mūziķis aprakstījis grāmatā Albatross (1995).