Šodien, 6. septembrī 65. dzimšanas dienu svin dziedātājs Viktors Zemgals, kvarteta Eolika dalībnieks, kas savulaik dibinājis pats savu grupu Tobago, dziedājis ansamblī Jūrmalas balsis, bet kopš 90. gadiem veido solokarjeru, un jubilāram skanīgu balsi arī turpmāk vēl Latvijas Radio 2.

„Lai kļūtu par dziedātāju, nav obligāti jābūt plašas un spēcīgas balss īpašniekam. Dziedāšana nav taurēšana! Dziedāšana ir sava dvēseliskā stāvokļa projicēšana, transformēšana skaņā. Nevar kļūt par dziedātāju, ja tev nav citiem ko teikt,” savulaik sacījos populārais dziedātājs Viktors Zemgals, kas kopā ar Filharmonijas ansambli Eolika 80. gados sniedza pa 300 koncertiem gadā. Zemgala darbošanās nav apsīkusi, tā kopš deviņdesmitajiem attīstās solo virzienā, ķeroties gan pie paša jaunības gadu sacerējumiem, gan latviskojot ārzemju dziesmas.

1952. gada 6. septembrī dzimušais dziedātājs Viktors Zemgals ir rīdzinieks, Grīziņkalna un Vārnu ielas zēns, un tolaik viņa uzvārds bija Burakovs. Ar to viņš tika pieteiks E. Dārziņa speciālajā mūzikas vidusskolā, kur mācījās kora klasē. Pēc 8. klases gadu mācījās Rīgas 1. vidusskolā, tad saprata, ka viņa aicinājums tomēr ir mūzika un iestājās Kultūras darbinieku tehnikumā, ko veiksmīgi pabeidza. Bet jau 1969. gadā Viktors kopā ar kādreizējiem dārziņskolas biedriem Mārtiņu Braunu un Māri Beļicki muzicēja rokgrupā Dzintara lelles, ar ko uzstājās pirmajā rokgrupu festivālā Daugavas Sporta namā. Tolaik Viktora elki bija saistīti ar rokmūziku, un tapa arī pirmās paša sacerētas dziesmas.

Viss izmanījās, kad 18 gadu vecumā jauno solistu uzaicināja uz VEF kultūras pils rēviju Spīdola maina vilni. Koncertēšana deva iespēju mācīties dziedāšanu slavenā pedagoga Leonīda Zahodņika vadībā. Tad sekoja obligātie dienesta gadi, kas sākumā aizritēja Piemaskavā, tad dziedātājs tika aizsūtīts uz Gorkijas pilsētu, kur iesaistījās pašdarbībā, dzimtenē atgriezdamies tikai 1974. gadā. Jauneklis nolēma, ka jāturpina izglītoties un iestājās Latvijas konservatorijas mūzikas pedagoģijas fakultātē. Sekoja uzaicinājums pievienoties Aleksandra Kublinska vadītajam ansamblim Jūrmalas balsis, notika pirmie ieraksti Latvijas radio studijā. Bet, veiksmīgi izturējis konkursu, 1980. gada vasarā Viktors kļuva par vienu no dziedātājiem Borisa Rezņika izveidotajā vokālajā kvartetā ansamblī Eolika.

Turpmākajos 10 gados notika intensīvs darbs, kas sevī ietvēra nemitīgus koncertus, filmēšanos, ceļojumus, ierakstus studijā un sevis pilnveidošanu gan vokāli, gan horeogrāfiski. Vienlaikus dziedātājs turpināja sacerēt dziesmas, kas nonāca Eolikas repertuārā – populārākās no tām bija Sapnis un Rudens dārzā. 1987. gadā uzvārdu Burakovs Viktors nomainīja pret sievas uzvārdu Zemgals, turpmāk ar to startējot latviešu popmūzikas apritē.

1989. gadā, Eolikai izjūkot, dziedātājs izveidoja pats savu grupu Tobago, ar kuru turpināja attīstīties kā dziesmu autors, taču projekts nebija ilglaicīgs. 90. gados vairākus gadus Zemgals darbojās kā laika ziņu diktors LTV pārraidē Panorāma, pievērsās solokarjerai, kas ievirzīta šlāgermūzikas gultnē. viņš atrada sen aizmirstas vai pie mums nemaz nepazīstamas ārzemju melodijas, kuras ieskaņoja ar latviskiem vārdiem un tapa lielie grāvēji Dāliju liesmās, Magnolijas zieds un citas dziesmas. Tika meklēts arī ceļš pie klausītājiem koncertos pat ar bērnu ansambli Pekšņi, apvienībā Zemgals un draugi, šajā gadsimtā – ar grupu Lelles, duetos ar Līgu Robežnieci, Sandru Maiju Ķuzi u.c. un, protams, ar vokālo kvartetu Eolika, kura renesanse sākās 90. gadu nogalē.

Bieži vien dziesmas Viktora Zemgala priekšnesumā skan Latvijas radio 2 veltījuma koncertos, dziedātājs piedalās šlāgermūzikas aptaujās un dažādos koncertos.