27. oktobrī pirms 115 gadiem dzimis dzejnieks Aleksandrs Čaks, Rīgas un latvioešu strēlnieku, meiteņu un vientulības apdziedātājs, kura darbi iedvesmojuši daudzus latviešu komponistus dziesmu radīšanai. Un ar vienu no tām 1950. gadā mūžībā aizgājušo dzejnieku jubilejā piemin Latvijas radio 2.

Dzejnieka Aleksandra Čaka sacerējumi pieteica latviešu modernās dzejas sākumu. Viņa dzeju caurvij smeldze, romantika, mīlestība pret Rīgu, Čaka darbi nereti dēvēti par „pilsētas liriku”, savrup stāv monumentālā poēma Mūžības skartie – grandiozs veltījums latviešu strēlniekiem.

Aleksandrs Čaks dzimis 1901. gada 27. oktobrī Rīgā, drēbnieka Čadaraiņa ģimenē. Pirms 1. pasaules kara viņš mācījies Aleksandra ģimnāzijā Rīgā, bet, kad 1915. gadā ģimnāziju evakuēja vispirms uz Igauniju, tad uz Krieviju, Čaks devās līdzi. Pirmo dzejoli A. Čaks sarakstījis 1917. gadā krieviski. 1918. gadā, iestājies Maskavas universitātes Medicīnas fakultātē, brīvajos brīžos viņš apmeklēja literāros vakarus un disputus. 1920. gadā viņš tika mobilizēts Sarkanajā armijā un sanitārvilciena apkalpē izbraukāja Krievijas Eiropas daļu, Sibīriju un Turkestānu. 1922. gadā Čaks atgriezās Latvijā, atsāka medicīnas studijas Latvijas Universitātē, tad mainīja fakultāti, studēja filoloģiju, bet nebeidza ne vienu, ne otru. 1925. gadā laikrakstā Latvijas Kareivis publicēts pirmais A. Čaka dzejolis latviešu valodā Sapņi. Pēc tīfa ārstēšanas Krievijā Čakam 23 gadu vecumā izkrita visi mati, tā paša iemesla dēļ viņš nav atstājis pēcnācējus.

Ieguvis skolotāja tiesības, Aleksandrs Čaks strādāja par skolotāju un skolas pārzini Drabešu bērnu patversmē (1925 - 1927). 1928. gadā jauneklis atgriezās Rīgā, togad izdoti Čaka pirmie dzejoļu krājumi - Sirds uz trotuāra, Es un šis laiks, 1929. gadā Apašs frakā un Pasaules krogs. Ar tiem Čaks tūlīt iemantoja popularitāti, arī kritika bija neticami labvēlīga. Dzejnieks publicējās, nodibināja izdevniecību Vēji un izdeva žurnālu Jaunā Līra.

Drīz pēc sākotnējās pašpuiciskās ārdīšanās un ekspresionisma dzejnieks nomierinājās, un 1931. gadā iznāca dzejoļu krājums Mana paradīze. Par šo grāmatu Anšlavs Eglītis izteicies, ka tad „arī sirdīgākajiem pretiniekiem kļuva skaidrs, ka latviešu literatūrā ienācis jauns, visai markants un nekādi nenoraidāms dzejnieks”.

No 1930. līdz 1934. gadam A. Čaks bija Latvijas rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības sekretārs (1933-1934) un žurnāla Domas redakcijas loceklis (1933-1934), laikraksta Dienas Lapa līdzstrādnieks (1933), vienlaikus čakli nodarbojās ar rakstniecību, pašmācībā apgūstot dzejas teoriju un latviešu literatūru.

1937. gadā iznākušais krājums Iedomu spoguļi bija virsotne Čaka un latviešu dzejā. Apjūsmots, bet ar honorāru pārtikt nevarēdams, 30. gados Čaks strādāja Rīgas pilsētas krājkasē. Viņš bijis priekšzīmīgs ierēdnis, akurāts, čakls, izdarīgs un visā savā ierēdniecības laikā neesot nokavējis nevienas darba stundas.

Tad nāca papildus darbs - Latviešu strēlnieku biedrībai rediģēt strēlnieku pulku vēsturi. Pētot cīņu vēsturi un tiekoties ar vecajiem strēlniekiem, tapa viens no Čaka ievērojamākajiem darbiem - poēma Mūžības skartie, par kuru dzejnieks ieguva A. Brigaderes prēmiju (1940).

Čaks rakstījis arī lugu recenzijas, literatūrzinātniskas apceres, rakstus par saimnieciskiem jautājumiem, kā ar stāstus un tēlojumus. 1940. gadu un padomju okupāciju A. Čaks sagaidīja, būdams žurnāla Atpūta līdzstrādnieks (no 1939).

Kad varas mainījās, Čaks tika nosodīts par savu poēmu Mūžības skartie gan pie krieviem, gan vāciešiem. Vācu okupācijas laikā dzejnieks ar savu vārdu darbus nepublicēja, tomēr tas bija ražīgs posms viņa daiļradē. Pēc kara Čaks strādāja laikrakstā Cīņa, sacerēja pasūtījuma dzeju, kas tika izdota trīs krājumos, tulkoja daiļliteratūru no krievu valodas. Čaks miris 1950. gada 8. februārī, apbedīts Raiņa kapos Rīgā.

Jau padomju gados izdoti Čaka kopotie raksti 5 sējumos, viņam uzcelts piemineklis, viņa vārdā nosaukta iela Rīgā, kur iekārtots arī dzejnieka memoriālais muzejdzīvoklis.