8. oktobrī pirms apaļiem 70 gadiem pasaulē nācis mūziķis, komponists, pianists un dziedātājs Uldis Stabulnieks, un kopš 2012. gada rudens nāk apgleznot Latviju jau bez Ulda, kura dziesmās jūs bieži varat klausīties, skanot LR2.

Komponists, pianists, dziedātājs, aranžētājs Uldis Stabulnieks dzimis 1945. gada 8. oktobrī Veras un Vladislava Stabulnieku ģimenē, ir vecākā māsa Maruta. Septiņu gadu vecumā sācis mācības E. Dārziņa speciālās mūzikas vidusskolas zēnu kora klasē (1952-1963), vēlāk līdzīgi vienaudžiem padsmitnieka gados aizrāvās ar džezu un estrādes mūziku. Spēlējis deju vakaros dažādos klubos, 1963. gadā kļuvis par pianistu Pofesionāli tehnisko skolu pārvaldes jauniešu džeza orķestrī, kura diriģents bija Raimonds Pauls.

1964. gadā uzņemts Latvijas Valsts konservatorijas kordiriģēšanas nodaļā Jāņa Dūmiņa klasē, kas absolvēta 1973. gadā. Pa vidu pāris trauksmainu gadu (1965-1967) aizritējuši karavīru ansamblī „Zvaigznīte”, kas, Stabulnieka vadīta, 1967. gadā ieguva Lielo „Liepājas dzintaru”, kļuva par Starptautiskā Tallinas džeza festivāla diplomandi un saņēma Polijas džeza federācijas speciālbalvu. Armijas gados sacerēta arī pirmā dziesma „Tu gribēji, lai dāvāju tev rozes” un virkne instrumentālu skaņdarbu.

1968. gadā Stabulnieks sācis strādāt Latvijas Radio un TV estrādes un vieglās mūzikas orķestrī par pianistu – koncertmeistaru. 1969. gadā Stabulnieks pievienojies tobrīd jaundibinātajam kamerkorim „Ave Sol”, ar kuru kopā apceļotas tālas un tuvas zemes. 1972. gadā mūziķis otrreiz iestājies LVK, lai studētu kompozīciju. Uzņemts uzreiz 2. kursā, pēc gada mācības pārtrauc. Par savu džeza tēmu „Balāde” Uldis Stabulnieks ieguvis 3. godalgu starptautiskajā džeza tēmu konkursā Monako (1973).

1975. gadā komponists kļuva par vadītāju LPSR Filharmonijas ansamblī, kas vēlāk ieguva nosaukumu „Tip Top”. Kopā ar solistiem Ojāru Grinbergu, Margaritu Vilcāni, Sandru Ozolīti u.c. šajos gados radīts un ieskaņots daudz populāru melodiju, vairāki dziesmu cikli („Grīziņkalna zēni”, „Rīgas dziesmas” u.c.). Paralēli kā solodziedātājs sevi atrada un ierakstos, kā arī koncertos iespaidīgi apliecināja Uldis pats. Dažādu ansambļu un kolektīvu sastāvā daudz koncertējis ārzemēs, tostarp 1987. gadā piedalījies koncertos PSRS un ASV sabiedrības pārstāvju un vadītāju tikšanās ietvaros Čatokvā (ASV).

Ulda Stabulnieka 1981. gadā radītā dziesma „Tik un tā” ar Māras Zālītes dzeju ierindojās radio pārraides Mikrofons dziesmu aptaujas 2. vietā un kļuva par vienu no latviešu dziesmotās Atmodas priekšvēstnešiem, pats Stabulnieks – par sirdsapziņas, dzimtās zemes mīlestības un Dieva dota talanta zīmi. Komponista paša priekšnesumā plašu atzinību guvušas viņa melodijas „Solījums”, „Andersenam”, „Zvaigžņu zaglis”, „Es mīlu dzīvi skaisto”, „Sudraba mākonis”, „Lūgšana visiem svētajiem” u.c., Stabulnieka kompozīcijas bijušas redzamāko Latvijas estrādes solistu repertuārā.

Kopš 70. gadu sākuma Uldis Stabulnieks sacerējis mūziku apmēram 30 iestudējumiem Valmieras, Jaunatnes, Nacionālā, Liepājas, Leļļu un radio teātrī, arī spēlfilmām un dokumentālajam kino. Paliekoša vērtība piemīt arī Ulda Stabulnieka kora dziesmām. Radošā mūža pēdējos gadu desmitos mūziķis lielākoties darbojās kā pianists, valdzinot ar priekšnesuma filozofisko dziļumu. Par mūziku P. Putniņa lugas „Ar būdu uz baznīcu” iestudējumam Nacionālajā teātrī (1987) saņēmis Andreja Pumpura prēmiju. Par devumu teātra mākslas žanrā un par teātra mūzikas koncertu Latvijas Nacionālajā teātrī – Latvijas Lielo mūzikas balvu (1995), par dziesmu „Tik un tā” – Autortiesību bezgalības balvu (2004).

2007. gadā Uldis Stabulnieks saņēmis Aleksandra Čaka balvu. Mūziķa sirds pēc ilgas un smagas slimības pārstāja pukstēt 2012. gada 27. septembra rītā.