Pirms apaļiem 60 gadiem 13. februārī dzimis dziedātājs, mūziķis, dziesmu autors, aranžētājs, pedagogs Niks Matvejevs, kura šīszemes gaitas noslēdzās pirms 4 gadiem – šodien ar skaistu koncertu Nacionālajā teātrī Niku pieminēs kolēģi un draugi, kā arī Latvijas radio 2 klausītāji.

Niks Matvejevs bija ne vien izcils mūziķis un viens no visu laiku labākajiem un savdabīgākajiem latviešu dziedātājiem, bet arī lielisks stāstnieks. Žēl, ka viņa memuāri tā arī palika neuzrakstīti, jo Nika dzīvē bijis daudz spilgtu notikumu un piedzīvojumu.

Savas mūziķa gaitas 1958. gada 13. februārī Bauskā dzimušais Nikolajs Matvejevs uzsācis, kļūdams par basģitāristu Iecavas estrādes ansamblī, un tajā arī sāka dziedāt. Iepriekš Niks mācījās akordeona spēli vietējā bērnu mūzikas skolā. Tā bija mammas, lielas tautasdziesmu zinātājas, iniciatīva, kamēr zēnu pašu vairāk interesēja sports. Matvejevs zēnībā labi spēlējis futbolu un basketbolu, aizrāvās ar rokmūziku – ar lielu patiku klausījās bītlu un The Rolling Stones ierakstus.

Iecavas ansamblis pārbāzējās uz Tukumu, un grupas vadītājam Vilnim Šmidbergam pievienojās kursabiedrs Mārtiņš Brauns, izdomādams nosaukumu Sīpoli. Pa to laiku Matvejevs pēc vidusskolas beigšanas iestājās Fizkultūras institūtā, ko arī sekmīgi pabeidza, vienlaikus ar diplomu absolvēdams arī studijas Rīgas J. Mediņa mūzikas vidusskolas kontrabasa klasē. Būdams muzikāli ļoti apdāvināts, jauneklis bez grūtībām spēja apgūt skolā uzdoto, līdztekus muzicēšanai rokgrupā.

Grupas Sīpoli sastāvā Niks Matvejevs kā dziedātājs guva atzinību ne tikai Latvijā, bet arī tolaik brālīgajās republikās, kurās koncertēja Brauna vadītais kolektīvs. Matvejeva priekšnesumā Dziesma par spēli 1982. gadā ierindojās 9. vietā Mikrofona aptaujā. Grupas repertuārā bija panākumiem pilnās koncertprogrammas ar cikliem no mūzikas izrādēm Alberts, Mauglis, Suns un kaķe un citas Brauna kompozīcijas. Pēc Mārtiņa aiziešanas no grupas vadības aktīvi sāka komponēt pats Niks Matvejevs. 1988. gada festivālā Liepājas dzintars viņš izpelnījās Labākā dziedātāja titulu, kopā ar Sīpoliem atskaņojot pašsacerētu dziesmu ciklu Indriķa latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām ar Vizmas Belševicas dzeju.

Pēc Sīpolu darbības apturēšanas (1988) Nika Matvejeva radošajā biogrāfijā sekoja Dīteriha loma rokoperā Lāčplēsis, projekts Jumis, koris Sindī putnu dārzs. Septiņi gadi ar pārtraukumiem aizritēja, 90. gadu pirmajā pusē dziedot Vācijas krogos, līdz 1997. gadā notika dziedātāja radošā atdzimšana līdz ar Kvazimodo lomu Zigmara Liepiņa operā-melodrāmā Parīzes Dievmātes katedrāle. Pēc tam Niks Matvejevs regulāri iepriecināja ar paša sacerētu dziesmu albumiem, sadarbojoties ar Mariju Naumovu, Lindu Leen, Aiju Vītoliņu, ansambli Knīpas un knauķi, tapa cikls un uzvedums Zemes dziesmas, nemaz nerunājot par reklāmu un filmu mūziku un citiem skaņdarbiem.

Pēdējos dziedātāja mūža gados gados atjaunojās arī Sīpolu darbība, netrūka izdevību uzstāties, vienlaikus Matvejevs aktīvi darbojās savā ierakstu studijā kā aranžētājs - viņš papildinājies Lielbritānijas Karaliskajā aranžēšanas skolā - un producents, kā arī apliecināja savus spēkus kā vokālais pedagogs (Dināra Rudāne, Samanta Tīna u.c.). Atvadu vārdus Latvija lieliskajam dziedātājam, mūziķim, komponistam un aranžētājam Nikam Matvejevam teica 2014. gada 27. aprīlī.

Par godu mūziķa 60. jubilejai Nacionālajā teātrī sarīkots īpašs koncerts, kurā godā tiks celti Nika dziedātie un paša sacerētie skaņdarbi, uz skatuves kāps dziedošie aktieri, kolēģi un draugi.