Kādā aprīļa rītā grupa "Baltie Lāči", enerģijas pārpilni un starojoši, uzsāka jau kopš ziemas plānotu ceļojumu, lai no Rēzeknes, vēl iegriežoties Aglonā un lūdzot Dievmātes aizbildību tālajam ceļam, šķērsotu teju visu Eiropu un nokļūtu tālākās zemēs. Bērzi pumpuros, zāle sāk zaļot un gaisā virmo pavasara dvaša. Mēs četri vīri - Aldis, Gregs, Arnis un Andris devāmies ciemos pie latviešiem Gērnsijā - Lielbritānijas salā Lamanša jūras šaurumā netālu no Francijas krastiem, lai kopā ar tautiešiem svinētu Latvijas Neatkarības atjaunošanas gadadienu.

2700 km garo ceļu plānojām pieveikt nepilnās trīs diennaktīs, jo noteiktā laikā jāpagūst uz prāmi, lai no kontinenta, ar pārsēšanos Džērsijas (Jersey) salā, nokļūtu galamērķī. Ceļš vijās kā pelēka bezgalīga lenta, vien ceļmalās zibēja mājas, ciemi, pilsētas un valstis. Ik pa laikam piestājām, lai busiņam uzpildītu degvielu, ieturētu maltīti un, savstarpēji mainoties šofera sēdeklī, turpinātu ceļu. Temps bija uzņemts nopietns, jo paši īsti neapzinājāmies, cik laika nepieciešams, lai nokļūtu galamērķī. Vienīgais, kas mums deva kaut kādu priekšstatu par atlikušo ceļa posmu, bija navigators, kas arī laiku pa laikam niķojās. Rītausmu sagaidījām Vācijā, tad jau sekoja Beļģija un Francija.

Neslēpšu, Francija man patikusi vienmēr. Ar savu mieru, atvērtību un viesmīlību. Šoreiz tam bija īpašs šarms. Tieši pirms 25 gadiem Daugavpils lauku kapella "Rakari" veselu mēnesi (!) koncertēja Francijā, protams, arī Parīzē. Vēl bija Berlīnes mūris, kuru toreiz "forsējām" reizes piecas tikai uz vienu pusi, vēl bija LPSR, pirmie 100 dolāri (nopirkti no jūrniekiem un ieslēpti kurpju pazolē) un, bez izsniegtajām dienesta ārzemju pasēm, katram līdzi parastās padomju pilsoņu sarkanās pases (kāds ieteica turēt līdzi, ja izdomāsim tur "aizkavēties" uz ilgāku laiku...). Šogad laiks Parīzē bija lietains, un tomēr ar prieku atkal ieelpoju Elizejas laukos ziedošo ķiršu un kastaņu smaržu, ar izbrīnu vēroju Triumfa arkas apļa transporta nesaprotamo kustību, ieskatījos pavasarīgi rūsganajos Sēnas ūdeņos. Tā vien likās, ka laiks ir apstājies. Mēs bijām un esam "Rakari" - Atis, Edgars, Vitālijs, Ruslans, Andris, Fredis, Daina, Rita, Inga, Guna, Anita (piedodiet, ja kādu aizmirsu), protams, Ēvalds Daugulis, Tekla Locika un Jānis Žugovs, kas mūs jaunos un dullos "uzpasēja". Šodien kāds no mums ir profesors, kāds skolotājs, cits mūziķis, mamma, tētis... Parīze skumst pēc mums...

Parīzē, kā jau galvaspilsētā, protams, nokļuvām arī sastrēgumā, kādu stundu "kustējāmies" ar ātrumu 5-10 km stundā. Kā nu nē, ja nākamajā dienā bija 1.maija svētki, ko Francijā atzīmē ne tikai kā Vispasaules darbaļaužu solidaritātes dienu, bet arī kā pavasara svētkus, īpaši suminot sievietes un dāvinot maijpuķītes. Bijām nobraukuši vairāk nekā 2300 km, tādēļ bija laiks domāt par naktsmītnēm. Pieredzējuši ceļotāji varbūt norādīs uz mūsu vieglprātību, iepriekš neveicot viesnīcu rezervācijas, bet ir taču visvarošais pasaules tīmeklis - internets, kā arī mūžsenais ceļotāju atbalsts - norādes! Tas nepievīla. Bijām Normandijas krastmalā, tur piemeklējām arī naktsmājas - nelielu viesnīciņu ar kafejnīcu pirmajā stāvā un reibinošo Normandijas gaisu aiz loga. Ausīs tā vien skanēja "Šerbūras lietussargi" un kāda dziesma, kuru Latvijā atpazīstam pēc piedziedājuma "Uz ielas stūra, tai krodziņā mazā...". Frančiem tā ir burvīga Džo Dasēna izpildīta dziesma par mīlas stāstu mazā kafejnīciņā "Trīs baloži" pilsētiņā Nansī (Le café des trois colombes).

Svaigi kruasāni un franču baltmaize brokastīs, rīta kafija, franču kungi, kas pie bāra letes lasa rīta presi, tērzē par viņiem zināmām tēmām - varbūt par futbolu, varbūt par ziņām no hipodromiem, varbūt par politiku, bet varbūt par 1.maiju? Tāda sirreāla gaisotne, kas redzēta daudzās franču filmās.

Un atkal ceļā, jo pēcpusdienā mūs gaidīja prāmis. Pusotra simta kilometru un esam klāt. Laika ir diezgan, lai apskatītu Saint Malo seno pilsētu un baudītu maltīti. Laiks nelutināja, bija drēgns, vēl jo vairāk tādēļ, ka stāvējām Atlantijas okeāna krastā. Gērnsijas salā nokļuvām pievakarē, kur ar laipnu "Esiet sveicināti Gērnsijas salā!" mūs sagaidīja Artūrs.

Paldies Silvijai un Artūram par sirsnīgām vakariņām un rūpēm mūsu ciemošanās laikā Gērnsijā! Viņi ir vieni no teju divarpus tūkstošiem Latvijas valstspiederīgo, kas jau daudzus gadus par mītnes zemi izvēlējušies Lielbritānijas kroņa zemi - Gērnsiju (Bailiwick of Guernsey). Pašas Gērnsijas salas platība ir vien 65 km², iedzīvotāju skaits 65 tūkstoši, līdztekus angļu un franču valodai arī latviešu valoda tagad šajā salā ir viena no populārākajām.

Rīts sākās ar nelielu ekskursiju pa salu, un ik pa brīdim "labdienas" skanēja arī latviski. Pēcpusdienā jau sākās rosība St. Martins Community centrā, lai gatavotos svētku ballei. Priecājamies, ka svētkiem tautieši bija gatavojušies nopietni. Jau 1. maijā Gērnsijas lidostā tika atklāta izstāde "Latvija atgriezusies Eiropā: no okupācijas līdz brīvībai", 2. maijā bija balle ar "Baltajiem Lāčiem" , bet 3. maija rīts bija svētku kulminācija, par to nedaudz vēlāk.

Ģimeniskā gaisotnē pie klātiem galdiem latviešu valoda tovakar skanēja šķiet raitāk nekā parasti un no klusām čalām arvien pieņēmās spēkā. Latvijas Republikas Goda konsule Gērnsijas salā Lilita Krūze uzrunā klātesošos un balle var sākties. Bet, ar ko lai mēs sākam? "Pār Gērnsijas jumtiem jau nolaižas krēsla, zin' bērni - laiks mājup nu iet, tik bodnieka sieva vēl noslauka ietvi, un slēģus viņš aiztaisa ciet..." Uz mirkli publika apmulsa, kādam acīs sariesās asaras, bet piedziedājumu jau dziedājām visi kopā. Tā it kā nemanot, dziesmās, dejās un saviesīgās runās pagāja piecas stundas. Tā nebija parasta ballīte, tā bija tikšanās ar mājām. Kad sveicinājāmies ar tautiešiem, pretī skanēja "Mūs apskāva Lavija!". Varbūt arī tādēļ, uz atvadām dziedot "Pūt, vējiņi!", atļāvāmies mainīt tekstu un noslēgumā izteikt lūgumu "Pūt, vējiņi, dzen laiviņu, aizdzen mani Dzimtenē!"

Latvijas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas 25. gadadienas svētku kulminācija Gērnsijas salā bija Latvijas valsts karoga pacelšana mastā salas galvaspilsētā Sentpīterportā. Tuplju ieskautā apļveida krustojumā līdzās Anglijas karalistes karogam plīvoja Latvijas valsts karogs! Dievs, svētī Latviju! Uz mirkli saules stars noglāstīja sarkanbaltsarkano karogu, himnas vārdi bira pār lūpām kā aizlūgums par mums visiem šeit, mājās un visā pasaulē.

Nezinu, vai šoreiz būtu jāstāsta par mūsu tautiešu likteņiem, darbiem un problēmām tālumā no dzimtenes. Drīzāk nē, jo katram ir savs stāsts par to, kas licis nonākt svešumā. Viņi pelna iztiku ne tikai sev, bet arī saviem tuviniekiem Latvijā. Un mūsu latviešu darbs tālās zemēs nav tas vieglākais.

Mājupceļš šķita īsāks un saprotamāks, atkal prāmji, Francija, Beļģija, Vācija, Polija, Lietuva un - sveika, mīļā Latvija! Bet domās vēl aizvien skan: "...aizdzen mani dzimtenē!", kurā bērzi vēl tikko rieš lapas, vēl nezied ceriņi un kastaņas. Tāds nepieredzēts pavasaris - jau ziedēja un atkal zied. Mums šis ceļojums bija kā apliecinājums pašiem sev, lai novērtētu to, kas mums ir, lai saprastu, ka šī zeme mums ir vienīgā. Zeme un ļaudis, kuriem dziedāt dziesmas "skaidrā valodā".

Andris Baltacis, "Baltie lāči"