Laikā, kad Latvija gatavojas Jaunā gada sagaidīšanai un tuvu un tālu tiek daudzināts Latvijas simtgades gads, trīsciparu gadskārta aprit vienai no vērienīgākajām kaujām, kas pirms gadsimta notikusi Latvijā.

Šis ir „Stāstu raksts” par Ziemassvētku kaujām, kurās latviešu strēlnieki, cīnoties pret Vācijas karaspēku, drosmīgi un varonīgi darīja savu karavīra darbu.

Ziemassvētku kaujas bija lielākā Krievijas impērijas armijas militārā operācija Rīgas frontē 1. Pasaules kara laikā no 1917. gada 5. janvāra līdz 11. janvārim (pēc vecā stila - no 1916. gada 23. decembra līdz 29. decembrim – no šiem datumiem arī radies kauju nosaukums). Krievijas armija plānoja lielu uzbrukumu Vācijas ķeizariskajai armijai, kurā kā galveno triecienu izmantoja latviešu strēlniekus. Uzbrukums notika purvainā apvidū starp Babītes ezeru un Olaini, kuru dēvēja par Tīreļpurvu. Krievija bija izvirzījusi mērķi atbrīvot Jelgavu, veiksmes gadījumā visu Zemgali un Kurzemi.

Uzbrukuma frontē Krievijas armija savilka spēkus, nodrošinot pārsvaru: kopā gandrīz 100 000 Krievijas armijas karavīru pret 20 000 Vācijas armijas karavīriem. Uzbrukumam bija jānotiek 8 vietās, no kurām 2 pārrāvumus vajadzēja īstenot latviešu strēlnieku pulkiem, sadalītiem divās brigādēs.

Uzbrukuma apgāde un vadība diemžēl bija slikti plānotas un realizētas, tālab dzīvā spēka pārsvars nelīdzēja. Kauja noritēja ar uzbrukumiem un pretuzbrukumiem. 2. latviešu strēlnieku brigāde bija veiksmīgi pārrāvusi vācu nocietinājumu pirmo līniju, ieņemot Tīreļpurva dienvidu daļu. Divas dienas -36°C salā strēlnieki noturēja ieņemto teritoriju, bet 7. janvārī (26.12. p.v.s.), uzbrukumu pavērsa uz ziemeļiem, uz vācu nocietināto Ložmetējkalnu, kuru ieņēma šajā pašā dienā. Līdz 14. janvārim latviešu strēlnieku daļas atvairīja vācu pretuzbrukumus, kas centās atgūt zaudētās teritorijas, taču Ložmetējkalna placdarms tika noturēts. Latviešu strēlnieku vienības kaujās Ložmetējkalna rajonā cieta lielus un, diemžēl, veltīgus zaudējumus, jo Krievijas armijas iecerētais uzbrukums neizdevās.

Ziemassvētku kaujas atnesa latviešu strēlniekiem pasaules slavu, tomēr strēlnieku rindas sabruka par vairāk nekā trešdaļu – latviešu  strēlnieki zaudēja aptuveni 9000 kareivju. Cara ģenerāļi savu iegribu vai vienkārši untuma dēļ brīvi izrīkojās ar, viņuprāt, bezvērtīgajām kareivju dzīvībām. Ziemassvētku kaujas priekšvakarā izvirzītais sauklis par Jelgavas un Kurzemes atbrīvošanu bija izrādījusies tikai liekulīga frāze bez nopietna seguma.

Zināmā mērā tas bija pamats vēlākajiem notikumiem, tai skaitā strēlnieku neuzticībai cara armijas pavēlniecībai. Šo kauju sliktas vadības rezultātā liela daļa strēlnieku nostājās Krievijas revolūcijas pusē.

Latviešu strēlnieki atšķīrās no Krievijas armijas karavīriem, jo tiem bija teicama stāja, pēc auguma šūti formas tērpi, savi karogi, dziesmas un nozīmes. Strēlniekiem bija savi literārie pulciņi, orķestri, teātri un avīzes. Starp komandieriem un ierindniekiem pastāvēja cilvēciskas attiecības. Strēlnieku bataljoniem bija augstas kaujas spējas, jo strēlnieki cīnījās par savu zemi. Latviešu strēlnieki stiprināja tautas nacionālo pašapziņu. Strēlnieku pulkā bija latviešu kultūras darbinieki, tai skaitā Aleksandrs Grīns, Edvarts Virza, Kārlis Skalbe, u. c., ne velti Ziemassvētku un strēlnieku tēma plaši atspoguļota gan tēlotājmākslā, gan literatūrā.

Savā ziņā var teikt, ka ļoti skarbie pārbaudījumi un kauju rūdījums bija pamats vēlākajām Latvijas brīvības cīņām un Latvijas armijai. Diemžēl – par ļoti dārgu, cilvēku dzīvības cenu. Tomēr atziņa par saviem spēkiem, spēja cīnīties un noturēties pret ienaidnieku ļoti grūtos apstākļos bija tas, ar ko latviešu karavīri gāja tālāk. Cerams, ka līdz mūsdienām.

Turpina viena sena latviešu strēlnieku dziesma, izdzīvojusi cauri laikiem – vīru kopas „Vilki” dziedāta. Paši mūziķi saka tā:  Tās dziesmas, ko strēlnieki sacerēja, nav ne viņu, ne mūsu, tās pieder mūsu tautai - tās ir sava veida tautas dziesmas. Daudzām dziesmām autori nav zināmi, ir tikai teicēji, tāpat kā ir ar tautas dziesmām. Tas ir mūsu mantojums.