Par viņu faktu nav daudz. Vairāk leģendas un nostāsti. Arī arhitekta A.Heinriksona un tēlnieka A.Vārpas veidots piemineklis pie Dailes teātra. Tas ir Irbīte, pagājušā gadsimta pirmās puses savdabīgs mākslinieks, kura radošais gars, man  šķiet, sasaucas ar Aleksandru Čaku, kuram piemineklis atrodas turpat netālu Ziedoņdārzā. Abi bijuši laikabiedri, abiem liktenis dāvājis īsu mūžu - ap 50 gadiem, Čaks nācis šai saulē 27. oktobrī  -pirms 116 gadiem, Irbīte, kara laika škembas skarts, aizgājis mūžībā 10. oktobrī, un arī viņu radošā darba tematika ir itin līdzīga, proti, sadzīviskais, šķietami necilais, tomēr centrā esot cilvēka un vides ciešajai mijiedarbībai un sasaistībai.

Tiesa, Voldemārs Irbe, saukts par  Irbīti, bija liels savdabis - 20. - 30. gados, nošņurcis un nesakopts, klejojis basām kājām Rīgā, Jūrmalā, Tukumā un fantastiski ātri gleznojis. Kā pats izteicies, pie katra darba strādājot tik ilgi, kamēr nenoguris varot nostāvēt vienas kājas… Īpaši cienījis pasteļu krītiņus, jo ar tiem varēts ātri strādāt un krītiņi maksājuši salīdzinoši lēti. Par darba virsmu izmantojis gan melnu gan pelēku kartonu - melnais pamats izcēlis krāsu košumu un dzidrumu, gan melno jumta papi un smilšpapīru, ,jo kvarca graudiņi piešķīruši krāsām īpašu mirdzumu.

Irbīte galvenokārt gleznojis maza apjoma darbus, lielā ātrumā radot vairāk nekā 1000 pasteļu. Tie visbiežāk tikuši atdāvināti vai atdoti, kā pats mākslinieks izteicies, par mazām naudiņām. Reizi kāds darbs iemainīts pat pret spainīti ar plūmēm. Darbus viņš parasti izstādījis savā darbnīcā - Brīvības ielā 103 un paša šķūnītī Pādaugavā - Akmeņu ielā 26, bijušas arī vairākas personālizstādes - 1923.,1932.,1934. un 1936.gadā.

Irbīte bija dievticīgs cilvēks. Veģetārietis un, kaut bieži iegriezies krogos, nav lietojis alkoholu. Skolā viņam vislabāk padevusies ticības mācība, 1915. gadā, pēc sava tēva nāves, viņš pat iestājies Sv. Alekseja pareizticīgo klosterī un pieņēmis mūka kārtu. Kā pats rakstījis vienā no savām 26 brošūrām "Iz manas dzīves" - bērnībā skaitījies izcili neapdāvināts un neattīstīts, taču, izrādās, viņam piemitis dievišķs talants. Kad kādreiz, skatoties, kā koku zaros vizuļo  rīta saules stari, draugs rosinājis tos uzgleznot, Irbīte atteicis - Es to nespēju, ,jo tā ir dabas dievišķā gaisma… Bet talants gadsimta sākumā iekopts mācoties Rīgas Daiļkrāsotāju palīdzības  biedrības vakara kursos un vēlāk - papildinoties Jūlija Madernieka studijā.

Voldemāra Irbes darbus ļoti atzinīgi novērtējis Vilhelms Purvītis, un pirmo reizi Irbītes gleznas tika izstādītas Valsts Mākslas muzejā. Pēc  mākslinieka nāves sarīkotas arī vairākas atceres izstādes. Godinot mākslinieka piemiņu, viņa 120. jubilejas gadā 10. oktobrī Sv. Miķeļa kapos Rīgā tika iesvētīts Irbītes apbedījuma vietas krusts.

Kad palūdzu raksturot Irbīti Jāni Anmani, kura personālizstāde nupat vērusi durvis Sv.Pētera baznīcā Rīgā, mākslinieks ne mirkli nedomādams atbildēja ar vienu vienīgu vārdu - ģēnijs!