Kurzemes pērles Kuldīgas pilsētas pašā sirdī atrodas Eiropas platākais ūdenskritums – Ventas rumba, kuram pelnīti veltīts šis stāsts,  tas  ir Kuldīgas un visas Latvijas lepnums. Ūdenskritums ar ainaviskiem skatiem izdaiļo Kuldīgu. Visos gadalaikos piesaista dabas baudītājus un makšķerniekus, bet pilsētniekus ikdienas gaitās  pavada ar neatkārtojamu ūdens šalkoņu.

Dižā ūdenskrituma platums, svārstās no 100 līdz pat 275 metriem, pašas rumbas augstums apmēram divi metri, kas kopā ar ievērojamo rumbas platumu veido lēzenu pakāpienu no viena  upes krasta uz otru.  Ar laiku  Ventas rumba lēnām pārvietojas augšup pa straumi, jo krītošais ūdens pakāpeniski izskalo, upes pamatni veidojošo, plātņaino Pļaviņu svītas dolomītu, kuros ir neizturīgi māla un smilšakmens starpslānīši. Kopš 1957. gada Ventas rumbai piešķirts īpašs aizsardzības statuss, lai rūpētos un saglabātu šo unikālo,  dabisko ūdenskritumu. Mūsdienās tas ietilpst dabas lieguma Ventas ielejas sastāvā un ir iekļauts Eiropas Savienības īpaši aizsargājamu teritoriju tīkla Natura 2000 sastāvā. Ventas rumba ir apvīta ar neparastām teikām, leģendām un vēsturiskiem notikumiem. Teika vēsta, ka Velns senatnē gribējis noslīcināt Kuldīgas pilsētu, lai aizdambētu upi, pa nakti nesis lielas akmeņu kaudzes, bet latvju virsaitim ar gaiļa dziesmu izdevies velnu apmuļķot, tā arī viņa nodoms nav izdevies, akmeņu klēpis  izbiris un radusies Ventas rumba. Nostāsti vēsta, ka Hercogs Jēkabs bija  iecerēja ap Ventas rumbu uzbūvēt kuģu apvedceļu, bet tas neizdevās, jo, spridzinot  dolomīta slāni, sāka drebēt pils mūri un ieceri nācies pārtraukt.   

Uz  rumbas pavasaros un rudeņos var novērot pavisam neierastu zivju uzvedību, tās dodas uz labākām nārsta vietām un, savā ceļā lecot, mēģina pārvarēt augsto ūdenskritumu. Dažām zivīm tas  izdodas, tā ir  dabiskā atlase, kurā izdzīvo stiprākais un spējīgākais. Pēc nostāstiem  jau pirms 300 gadiem Kurzemes hercogs Jēkabs bija  izgudrojis vienīgo ierīci Eiropā ar kuru  zivis ķēra gaisā – trijkāji ar groziem, tajos iekrita pret straumi lecošās zivis, kurām neizdevās pārvarēt Ventas rumbu. Tā katru dienu varēja noķert apmēram simts lašus. Iespējams, tāpēc sendienās Kuldīgu sauca par pilsētu, kur lašus var noķert gaisā. Mēs joprojām katru gadu pāris nedēļas pavasarī un rudenī varam vērot šo unikālo, mežonīgo un aizraujošo izdzīvošanas skaistumu, kad Ventas rumbā, mugurām zaigojot, lašveidīgie un vimbas savā nārsta ceļā traucas pretim jaunai dzīvībai.