Šis „Stāstu raksts” pievērš uzmanību desmit minūtes garai melnbaltai filmai, kura filmēta ar vienu kameru, un tas, turklāt, darīts vienā kadrā. Tātad – vienā paņēmienā, uzreiz, izlietoti 300 metri kinolentes – tieši tik, cik tolaik, 1978. gadā, bijā vienā filmas bundžā. Filmā praktiski nav teksta.

Šī ir viena no slavenākajām lentēm, varbūt pat pati pazīstamākā Latvijā radītā kinofilma. Kā saka kino vēsturniece Kristīne Matīsa – tā ir latviešu kino „Mona Liza”. Dita Rietuma sauc šo filmu par Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolas izcilāko paraugu.

Filmas nosaukums, protams, ir „Vecāks par desmit minūtēm”. Tā ir dokumentālā filma, kura 600 sekundēs fiksē pavisam jauna leļļu teātra apmeklētāja, trīs gadus un divus mēnešus vecā Uģa Jansona emocijas, skatoties stāstu par dakteri Aikāsāp un viņa cīņu ar ļauno laupītāju.

Režisora Herca Franka iecere, radot šo filmu, bija parādīt reālās dzīves norises reālajā laikā. Tas laikam jau ir mūžīgais dokumentālā kino uzdevums – parādīt dzīvi tādu, kāda tā ir. Herca Franka atrastais risinājums savā tiešumā un vienkāršībā ir ģeniāls.

Bērns, izrāde, kamera, melnbaltā filma, desmit minūtes vienā kadrā, vienā paņēmienā, bez montāžas. Reāls kino stāsts par puisīti, kurš kļūst par desmit minūtēm vecāks, skatoties sev emocionāli aizraujošu izrādi.

Filmas operators ir Juris Podnieks, kurš speciāli šai filmēšanai radīja īpašu apgaismošanas tehniku, kā varēja klusināja tolaik paskaļās kinokameras troksni, un visādi citādi padarīja filmēšanu tehniski iespējamu. Filmas sagatavošana ilga četrus gadus. Hercs Franks ar hronometru noskatījās visas bērnu izrādes, lai atrastu 10 dažādām emocijām bagātākās minūtes – kļūdīties nedrīkstēja. To neatļāva filmas lentes garums. Galvenais varonis filmai tika atrasts ar sava veida kastinga – aktiera meklēšanas un izvēles procedūru. Leģenda stāsta, ka izdevusies pirmā filmēšanas reize. Esot mēģināts filmēt otrreiz, bet tad vairs tā nav sanācis.

Izcils apliecinājums filmas idejas dzīvotspējai notika pēc divdesmit pieciem gadiem kopš „Vecāks par desmit minūtēm” pirmizrādes.  2002. gadā, Kannu kinofestivālā, Herca Franka ideju – desmit minūtes emocionāli piesātinātas dzīves savās filmās par mūzikas instrumentu dzīvi ar čella vai trompetes starpniecību realizēja tā laika izcilākie pasaules kino režisori Žans Liks Godārs, Bernardo Bertoluči, Aki Kaurismeki, Ištvans Sabo, Vims Venderss, Džims Džārmušs un citi. Viņu kopdarba titros bija lasāms veltījums Hercam Frankam un Jurim Podniekam.

Tā izskatās visaugstākās raudzes pasaules slava, kas ir lielāka par visām medaļām un apbalvojumiem, kas šai filmai ir uzskaitīšanu apgrūtinošā daudzumā.

Pēdējos 40 gadus bez tās apskatīšanas un aptveršanas nav iespējams iegūt jēdzīgu priekšstatu par dokumentālo kino vai komunikācijas zinātnēm. Filma apskatīšanai pieejama vietnē filmas.lv