Mēs dzīvojam laikā, kad par kādas vēsts nozīmīgumu vismaz interneta portālos ļauj spriest arī tai veltīto komentāru daudzums – ir ziņas, kas neizpelnās nekādu ievērību, bet ir raksti, kur komentāru skaits ir mērāms simtos – te prātā nāk Latvijas hokeja komandas uzvaras, Eirovīzijas rezultāti un dažādi politiski jutīgi datumi, tādi kā 16. marts vai 9. maijs.

Tomēr viena no pēdējā laika komentētākajām ziņām nebija ne par hokeju, ne par Eirovīziju, ne par politiski jutīgajiem datumiem – tā bija ziņa par to, ka bērnu uzturlīdzekļu nemaksātājiem no pirmā aprīļa varēs liegt izmantot kuģu un automašīnu vadīšanas tiesības – tiesa gan, katru gadījumu Uzturlīdzekļu garantiju fonda darbinieki skatīs individuāli, jo likums paredz dažus izņēmumus, un arī maksājumu kavējumam ir jābūt vismaz trīs mēnešus ilgam.

Šai likuma normai bija gan kvēli atbalstītāji, gan tikpat kvēli noliedzēji, tomēr jāteic, ka par saviem bērniem „piemirsušo” uzturlīdzekļu nemaksātāju ir krietns pulks – vairāk nekā 33 tūkstoši un valsts viņu vietā no mūsu nodokļiem uzturlīdzekļos ir izmaksājusi vairāk nekā 207 miljonus eiro.

Interesanti, ka vecākais uzturlīdzekļu nemaksātājs ir 82 gadus vecs, bet absolūtais vairums parādnieku, 95 procenti, ir vīrieši, tā liecina šī gada janvāra dati.

Ar šiem nemaksātājiem no laika gala cīnās tiesu izpildītāji – mūsdienās viņi piedzen uzturlīdzekļu parādus, padomju laikā piedzina alimentus, bet cara laikos tiesu izpildītājus Latvijā dēvēja par tiesu pristaviem un tieši šis vārds ir minēts pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados ieskaņotajā brāļu Laivinieku dziesmā „Tā, lūk, iet, kad pārskatās”.

Jāteic gan, ka šīs dziesmas varoņus vajā dažādas juridiskas ķibeles – tā vienam no viņiem par parādiem tiesas pristavs apķīlā pat mutē esošos zelta zobus, savukārt otram bēdubrālim alimenti ir jāmaksā pat sešām meitām – un te var tikai ieteikt mācīties no citu kļūdām un pašiem būt mīlošiem un apzinīgiem vecākiem!