Ai, Jurģiti, Ūseniti,
Baro sirmus kumeliņus;
Sukādams, barodams,
Sēsties siles galiņā.


Šodien seni latviešu pavasara svētki -  Jurģa, Jura, Ūziņa jeb Ūsiņa diena, tā sakrīt ar kristīgās baznīcas svētku dienu kuru atzīmē  23. aprīlī , par godu Svētajam Jurim. Iespējams, ka kristīgās ticības ietekmē Juris jeb Georgs ieņēmis latviešu tautas tradīcijās Ūsiņa vietu. Mūsu tautasdziesmās iezīmējas Ūsiņa un Jurģa saplūšanas process; lielākoties  abi tēli lietoti paralēli, bez īpašu nozīmju dalījuma, kā sinonīmi. Pēc Saules gaitas kalendāra Jurģu diena iezīmēja viduspunktu starp pavasara saulgriežiem - Lieldienām un vasaras saulgriežiem Jāņiem. Mitoloģijā ūsiņu dēvēja dažādi - par pavasara, gaismas, un saules dievību, ziedoņa un auglības simbolu arī par zirgu aizgādni un bišu, retāk par govju patronu. Pavasarī sākās jaunais maizes ceļš - zemnieku dzīves rituma saimnieciskais gads. Tas bija pieguļas un ganu gaitu laika sākums, pēc garās ziemas no kūts, kaut uz īsu brīdi, izlaida ārā lopus. Parasti saimniece ganiņam līdzi deva  tik daudz olu, cik govju. Savukārt gani olas meta pār govju mugurām, lai gotiņas visu vasaru būtu apaļas kā olas. Saimnieks, lai padotos zirgi, Ūsiņam upurēja melnu gaili. Saimniece  melnu vistu, lai būtu brangas govis. Asinis, kā dzīvības spēku, ziedoja Ūsiņam. Pēc pirmās ganu dienas, kad lopi bija savesti kūtī, sākās jautra rumulēšanās- aplaistīšanās ar ūdeni, lai gotiņas būtu pienīgas, neslimotu un ganiem nenāktu miegs. Mūsu senčiem tie bija vieni no  pavasara un gaismas atgriešanās svētkiem, tajos valdīja prieks, smiekli un jautrība. Ūsiņa dienā trokšņošana un rībināšana, kā vasaras vēstnesi, simbolizēja pirmo pavasara pērkonu.
Latvju rakstos Ūsiņam ir sava zīme, tā  ir līdzīga diviem ar mugurām pretī saliktiem E burtiem vai atslēgai, kura apzīmē senākā gaismas dieva Ūsiņa zirgus, kuri velk sauli debesu kalnā. Vēl Ūsiņa zīmi sauc par atslēgas zīmi, kura atslēdz durvis vasarai, tā dod spēku vārgajiem, dziedē slimības un stiprina savienības.
Jurģa dienu uzskatīja arī par aizgājēju - atnācēju dienu, kalpiem un  nomniekiem beidzās nolīgtais termiņš un vietā nāca jauni darba darītāji. Tomēr dzīves vietas maiņa - jurģi jeb jurģošanās  pieder pie jaunāko laiku tradīcijām, kuru ieviesa tikai 19. gadsimta sākumā. Jurģu dienas notikumi neatspoguļojas mūsu tautas dziesmās, toties ar pārbraukšanu jeb Jurģiem ir saistīti daudz un dažādi ticējumi. Lai jaunajā vietā būtu laime un laba dzīvošana,  vecajiem saimniekiem neteica ardievas. Pie jaunajiem saimniekiem pirmoreiz vajadzēja ieiet no austrumu puses jeb no rītiem, lai mājās valdītu saticība un saderība. Lielākā daļa Jurģu dienas ticējumi ir saistīti ar jaunās dzīves labklājības veicināšanu un aizsardzību no ļauniem gariem un burvestībām. Arī mūsdienās - kad kāds plāno pārvākties uz jaunu dzīvesvietu, nereti saka - būs jurģi jeb jurģošanās. Daļai sabiedrības Jurģu diena mūsdienās saistās ar gadatirgiem un vārda svētkiem. Tomēr tautas tradīciju kopēji joprojām godina zirgu pārvaldītāju Ūsiņu un veiksmīgi cenšas saglabāt, iedzīvināt un nodrošināt šo svētku parašu un tradīciju turpinājumu nākotnē.