Šis stāsts  veltīts  mūsu planētas dzīvības avotam – ūdenim, kuru mēs dažkārt uztveram kā pašsaprotamu lielumu. Šodien 22. martā visā pasaulē un arī Latvijā  atzīmējam Pasaules ūdens dienu, tās mērķis ir veicināt iedzīvotāju izpratni par dzeramā ūdens nozīmi un ūdens nozīmi kopumā. Arī Latvijā cilvēki nereti līdz galam nenovērtē tīra ūdens patieso bagātību.

Lai uzsvērtu un atgādinātu par ūdens vērtību, kopš 1993. gada 22. marta visā pasaulē pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas iniciatīvas tiek atzīmēta Pasaules ūdens diena.

97% no pasaules ūdens krājumiem ir sālsūdens, kuru nevaram lietot uzturā. 2,1% no pasaules ūdens krājumiem ir ieslēgti polārajos ledājos. Un tikai mazāk nekā 1% no pasaules ūdens krājumiem ir cilvēkam pieejams dzeramais ūdens.

Latvijā Pasaules ūdens diena plaši atzīmēta kopš 1996. gada. Katru gadu  tiek organizēti dažādi izzinoši pasākumi ar mērķi informēt sabiedrību gan par vietējām, gan globālām ūdens un vides problēmām. Latvijā varam lepoties ar bagātīgiem ūdens resursiem – mums netrūkst ne virszemes, ne pazemes ūdens, ir gara jūras piekrastes līnija un nokrišņu daudzums gadā nodrošina pietiekami mitru klimatu. Daugava ir lielākā Latvijas upe un saldūdens krātuve. Tā apdziedāta  tautasdziesmās un saukta par mūsu tautas Likteņupi. Vai šodien mēs pietiekami rūpējamies un saudzējam savu Likteņupi? Jautāju Vides aizsardzības kluba prezidentam Arvīdam Ulmem.

„Domāju, par upi kā tādu mēs vispār nerūpējamies. Atbilstībās kā artērija, tad viņa ir aizsprostota un aizdambēta vairākās vietās. Paldies Dievam, ka vēl izdevās Daugavas lokus neappludināt. Tas stāvošais ūdens pirms tiem dambjiem pilns ar nedzīvību, tas dzīvības spēks ko nesa šī upe, viņš tur tiek noslāpēts. Es domāju, kā Likteņupe Daugava mums caur gadu tūkstošiem tiek minēta,  tas ir tādā ziņā, lai pievērstu uzmanību, ka tas ūdens ir dzīvības nesējs, bet tas cilvēks ir dzīvības patērētājs.

 Kamēr cilvēks tā nedomās par ūdeni, par upi, tikmēr viņš arī nekādu rūpi neizrādīs par to. Neieejot dziļajā ekoloģijā, bet tādā praktiskās ekoloģijas ziņā, ir taisnībā tā, ka ir šīs attīrīšanas iekārtas, ka viņas tiek kontrolētas, bet ir citi izaicinājumi, piesārņotāji kas agrāk nebija - šī mikroplastmasa, skābie lieti, šīs lauksaimniecības indes, kas kļūst arvien rafinētākas, joprojām mums ūdeni- dzīvības nesēju, joprojām padara mazāk dzīvu.  Šī šķirošana, jeb šī vides apziņa, ko mēs arī gribam ar šo Pasaules ūdens dienu, tieši šo iemīlēšanos savā ūdenī, savā upē gribam arī veicināt. Ja ir atbalsts tam, no jaunatnes puses, no studentijas, kad to, kas arī ienāks varbūt likumdevēju rindās, pieprasīs, nu tad tas aizies. Patiesība, kā uguns sausā zālē, viņa tā mirklī un mainīsies,  ne tikai te par Latviju iet runa, bet vispār”.

Daba mums ir dāsni  dāvājusi šo planētas dzīvības avotu -  ūdeni, lai mēs to gudri izmantotu, novērtētu un saglabātu nākamajām paaudzēm.