Šis ir stāstu raksts par televīzijas raidījumu, kas savā laikā būtiski mainīja skatītāju priekšstatu par to, kas un kā skatāms televīzijā. Raidījums „Labvakar!” Latvijas televīzijā bija no 1988. līdz 1993. gadam.

Pirmais raidījums nāca klajā 31. janvārī, tātad, pirms 30 gadiem, ar vēlāk visai valstij pazīstamu signālu: tie, kas to atceras, atcerēsies arī raidījumu.

Līdzīga tipa raidījumi – sava veida TV žurnāli ar vairākiem vadītājiem un iepriekš sagatavotiem sižetiem, protams, nebija jaunums un līdzīga tipa raidījumi televīzijā, protams, bija bijuši iepriekš, pat padomju televīzijā – centrālās padomjzemes televīzijas raidījums „Vzgļad”, proti, „Skatiens” bija sācies jau 1987. gada aprīlī, pēc partijas, proti toreiz vienīgās iespējamās un valdošās  komunistiskās partijas centrālkomitejas lēmuma, ka jāliek kas pretī ārvalstu propagandai jauniešu auditorijai, slavenajam Sevam Novgorodcevam un BBC. Arī šo raidījumu vadīja trīs vadītāji, tomēr Latvijas TV variants izrādījās atšķirīgs.

Tas, kā raksta pētniece Agnese Gusarova „ieņēma būtisku vietu atmodas stūrakmeņu vidū kā populārākais „atklātības” raidījums republikā”. Kāpēc? Iespējams tālab, ka raidījumam nebija nedz latviešu analogu, nedz konkurentu, tas bija pirmais, bet, galvenokārt tāpēc, ka tas, cik vien iespējams atklāti, runāja par jautājumiem, kas tobrīd bija svarīgi visiem. „Labvakar!” apvienoja dažādas nacionalitātes un izglītības līmeņa, visu vecumu un sociālā statusa cilvēkus ar ļoti dažādām vajadzībām. Viņi centās kalpot nevis reitingiem un slavai, bet jēgai un saturam, tomēr raidījuma reitings tā popularitātes augstākajos punktos spēja savākt 84% skatītāju auditorijas.

Kad viņi runāja ēterā, ielas bija patukšas. Latvijas televīzijas vēsturē nekas tāds pēc tam vairs nav noticis - neviens cits televīzijas raidījums nekad vairs nav bijis tik populārs un ietekmīgs.

Raidījuma vadītājiem – Edvinam Inkenam, Ojāram Rubenim un Jānim Šipkevičam pārdevēji glabāja cīsiņus, taksisti veda par velti un viņu Ogres trikotāžas džemperi diktēja modi Latvijā. Viņi – tādi kā ir – iekļuva Jāna Streiča filmā par Krišjāni Baronu kā sava laika simboli, viņu raidījumam rakstītās vēstules pēc daudziem gadiem rosināja nopietnu akadēmisku pētījumu.

Raidījuma „Labvakar!” situācija bija unikāla, jo tolaik Latvijā bija tikai divi TV kanāli, tomēr raidījums it īpaši centās un sniedza, cik vien iespējams godīgu informāciju visiem cilvēkiem, kuriem bija svarīga viņu un Latvijas drošība un nākotne. Un to viņi darīja, cik un kā varēja.

Tālab „Labvakara” trīsdesmit gadu jubileja ir arī Latvijas Atmodas jubileja.

Kas īsti bija „Labvakar!”? Domāju, ka nekļūdīšos – pirmais Latvijas Televīzijas raidījums, kas piesaistīja tik lielu auditorijas uzmanību ar trim lietām. Pirmais  - novitāti, tas bija sava laika jaunums. Otra lieta - raidījuma interaktīvais koncepts – citiem vārdiem, „Labvakar!” runāja ar tautu un darīja to tautas vārdā, un trešais – ar raidījuma veidotāju dažādību.

Noslēdzot šo stāstu – fragments no raidījuma atteikuma ar daļu no tā autoriem un dziesma – tā, kuru 1988. gadā jaunais TV aktualitāšu raidījums "Labvakar" izmantoja savam sākuma video.