Lai gan pavasaris šogad nesteidz nākt, agrāk vai vēlāk tas būs klāt ar sauli, siltajām dienām – un arī minikleitām.

Protams, mūsdienās ar šo apģērba gabalu vairs nevienu nepārsteigsi tā, kā sešdesmitajos gados, kad mini tikko parādījās, vai pat vēlīnajos astoņdesmitajos, kad divām manām klasesbiedrenēm skolotāja aizrādīja, ka minikleitu dēļ puišiem ir problēmas uztvert stundā stāstīto.

Savs stāsts par minikleitām droši vien ir katram no jums un daži stāsti par minimodi ir arī latviešu mūzikā, no tiem zināmākais ir Jura Brežģa dzejolis, kas dzirdams EOLIKAS dziesmā „Minikleitiņa”. Šī dziesma ierakstīta 1968.gada rudenī un ir savā ziņā dokumentāla, vēstot – „Maskavā un Zelta Prāgā, Rīgā, Tallinā – visur mazās Janas staigā tā”.

Tomēr labākie stāstnieki par minimodi ir meklējami tepat Vecrīgā esošajā Modes muzejā, tāpēc pāris vārdus par mini ir sakāmi Modes muzeja darbiniecei Agritai Grīnvaldei!

Minisvārku radītāji nav īsti zināmi, pareizāk sakot, ir zināmi vairāki – gan Mērija Kvanta un Džons Beitss Lielbritānijā, gan Andrē Kurežs Parīzē.

Ar zināmu novēlošanos minisvārku mode nonāca līdz Padomju Savienībai, tai skaitā arī Latvijai, un Latvijā īso svārku „bums” bija sešdesmito gadu beigās un septiņdesmito sākumā, kad lielākā daļa sieviešu – neatkarīgi no formām un auguma, bija ģērbušās minisvārkos vai minikleitās.

Minisvārku un minikleitu popularitāte ir ļoti cieši saistīta ar zeķubiksēm – kleitām kļūstot īsākām, kļuva skaidrs, ka zeķes ar zeķturiem vairs nav piemērotas, tāpēc piecdesmito gadu beigās tika izgudrotas mūsdienu zeķubikšu priekšteces un sešdesmitajos gados zeķubikses jau bija superpopulāras – krāsainas, rakstainas, apdrukātas, bet tas viss rietumvalstīs. Padomju Savienībā ar zeķubiksēm bija sarežģītāk, tās ieveda no Čehoslovākijas, vēlāk no Vācijas Demokrātiskās republikas, šeit tās sāka ražot tikai septiņdesmitajos gados un tās izskatījās briesmīgi, tāpēc zeķubikses bija deficīts.

Latvijas prese par mini sāka rakstīt sešdesmit septītajā gadā – lielākoties rakstīja nosodoši, kā par rietumu modi, kas padomju cilvēkam nav piemērota un nav vēlama, taču atturēt cilvēkus no mini apjūsmošanas un valkāšanas nebija iespējams.

Kur dāmas tolaik ieguva informāciju? Viens avots bija franču un itāļu filmas, kuras rādīja kinoteātros, tāpat arī žurnāls „Rīgas Modes” – viņiem bija pat īpaša nodaļa, kas pētīja ārzemju žurnālus, skatījās ārzemju filmas, lai kopētu jaunākās tendences.

Par minisvārku popularitāti liecina arī 1967.gadā sarakstītais Ojāra Vācieša dzejolis „Dziesmiņa par minisvārkiem”:

Pland matu baltie lini,

Iet meitene iekš mini…

Paldies Agritai Grīnvaldei un Modes muzejam par ieskatu minikleitas piedzīvojumos un tagad lai skan Zigismunda Lorenca vadītās EOLIKAS 1968. gada dziesma „Minikleitiņa”!