Šodien stāstu rakstos ievijam stāstu par Kārli Skalbi, jo pēc divām dienām atzīmēsim izcilā dzejnieka un prozaiķa simt trīsdesmit astoto dzimšanas dienu.

Domājot par Skalbi, pirmkārt nāk prātā viņa pasakas – Kaķīša dzirnavas, Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties, Ezerieša meita, Pasaka par vērdiņu, kas rodamas kopumā deviņos pasaku krājumos. Arī Skalbes – dzejnieka mantojums ir bagātīgs – 13 dzejas krājumi.

Bet ir vēl trešais, mazzināmais Kārļa Skalbes arods – viņš bija politiķis. Pirms simts gadiem viņš ticēja, ka ideja par neatkarīgu Latvijas valsti ir īstenojama, ka pašiem sava valsts nav tikai izsapņota gaisa pils. Arī pēc Latvijas Republikas proklamēšanas Skalbe aktīvi piedalījās Latvijas sabiedriskajā un politiskajā dzīvē – viņš bija Satversmes sapulces loceklis, kā arī Saeimas deputāts līdz 1934. gadam.

Novembra svētku dienās Kārlis Skalbe ir īpaši pieminams ne tikai tāpēc, ka bijis viens no mūsu valsts pamatlicējiem, bet arī tāpēc, ka viņš ir mūsu brīvības simbolu – Brīvības pieminekli rotājošo vārdu „Tēvzemei un Brīvībai” autors.

Brīvības pieminekli atklāja 1935. gada 18. novembrī, tomēr tā celšanas ideja dzima jau divdesmitajos gados, bet 1931. gada janvārī Brīvības pieminekļa komitejas sēdē Kārlis Skalbe ieteica uz pieminekļa rakstīt vārdus: “Tēvzemei un Brīvībai”.

Šie vārdi Skalbes sirdī bija iekrituši pēc kāda Vecpiebalgas apmeklējuma, kad uz Kronvaldu Ata kapa pieminekļa aizmugures viņš bija izlasījis uzrakstītus vārdus „Tēvzeme un brīvība - tās ir lielākās vērtības uz zemes”.

Tā šie vārdi no Kronvaldu Ata pieminekļa aizmugures nonāca Brīvības pieminekļa priekšpusē un ir lasāmi arī šodien. Tomēr šos vārdus var arī sadzirdēt, jo leģendāro ČIKĀGAS PIECĪŠU astoņdesmitajos gados ierakstītajā dziesmā „Par mani, draudziņ, nebēdā” ir rindas „Par Tēvuzemi, brīvību – tāds ieraksts iekalts man…”