Šīs dienas Stāstu Rakstu raidījumā dosimies uz Alūksnes pusi un jūsu uzmanību vērsīšu vienpadsmitajam lielākajam ezeram Latvijā – Alūksnes ezeram. Tas ir alūksniešu lielākais dārgums, tā kopējā platība ir 1600 ha, dziļākā ezera vieta sasniedz 18 līdz 20 metru. Ezeram ir četras salas un viena pussala – Cepurītes jeb mīlestība sala, Garā sala, Tīklu sala, Pils sala un  Kapsēta pussala. Ja lūkojam vēstures lappusēs, tad jāatzīst, ka ezers, tā tapšana ir teikām apvīta. Ja aizceļojam uz Alūksni, ikvienu ciemiņu laipni sagaida pilsētas gide Ilona Riekstiņa, kura, stāstot par pilsētu, iepazīstina arī ar vienu no apmēram 300 teikām par Alūksnes ezeru un salām. Arī šīs diena raidījumā Ilona Riekstiņa mūs iepazīstinās ar vienu no skaistākajām teikām. Viņas stāstījums vienmēr sākas šādiem vārdiem.

„Esiet mīļi sveicināt Alūksnē – vietā, kur vārdi pušu plīst savādāk kā citviet Latvijā, un arī šaurais un platais „e” dažkārt rotaļājas atšķirīgi. Alūksnes lepnums visos laikos ir bijuši ļaudis, kas šeit dzīvo, protams, ļoti skaistā daba. Viens no mūsu lepnumiem ir Alūksnes ezers. Senos laikos šeit tāds ezers nav bijis. Šeit dzīvojušas divas bagātas zemnieku ģimenes. Vienā ģimenē audzis puisis, otrā augusi meita. Abi jaunieši iemīlēja viens otru, bet puiša tēvam ne par ko nav patikusi iespējamā vedekla. Viņš devās uz Ances kalnu, tur dzīvojis vecs burvis. Tēvs teicis: „Paklau, izdari kaut ko, es nevēlos, lai tā meitene nonāk mūsu ģimenē, bet izdari tā, lai sāpju nebūtu nemaz un asaras itin nevienas”! Burvis ilgi domājis, līdz iedevis tēvam burvju dziru, stipri piekodinot: „Pirms došanās baznīcā, pārmet pār kreiso plecu, visi paliksiet sveiki un veseli, bet kāzas izjuks!”. Kāzu dienā tēvs bezgala laimīgs jūdz zirgu, kausu tur rokā, domādams, lai tikai nekas nenotiek. Bet notiek gan! Zirgam iekož dundurs, tas sāk spārdīties, un pārsper kaus pār labo plecu. Pērkoņtēvs sūta šeit savas dusmas. Šeit nokrīt Alūksnes ezers. Noslīkst visi kāzu viesi, arī jaunais pāris. Otrās dienas rītā virs ūdens parādās līgavaiņa cepure, no tā brīža radusies Cepurītes jeb Mīlestības sala. Trešās dienas rītā virs ūdens parādās līgavas plīvurs – no tā brīža mums Garā sala, jeb Plīvursala. Bet ceturtās dienas vakarā virs ūdens parādījies kučiera mētelis, no tā brīža mums Kapsētas pussala. Tā ir tikai viena no apmēram 300 teikām, ko kādreiz lasīju par to, kā radies Alūksnes ezers un visas skaistās salas. Jāpiebilst, ka Alūksnes ezerā ir četras salas un viena pussala. Gadsimtiem ilgi ir bijis nerakstīts likums, un tas „iet” no mutes mutē, omes to stāsta saviem mazbērniem, skolas ļaudis skolēniem – pie Cepurītes salas vienlaicīgi drīkst piestāt tikai viena laiva, tajā drīkst atrasties tikai viņš un viņa, vienalga, kādā vecumā un statusā”.

Izslavētais Alūksnes ezers iecienīts gan vietējiem iedzīvotājiem, gan pilsētas viesiem. Ar īpašu prieku šeit ik gadu brauc makšķernieki, jo Alūksnes ezers ir bagāts ar daudz un dažādām zivju sugām, tāpat šeit notiek gan Latvijas, gan Pasaules mēroga čempionāti un sacensības.

„Gan alūksnietim pašam, gan pilsētas ciemiņam Alūksnes ezers ir tuvs un baudāms kā ziemā, tā vasarā. Ziemā, protams, slēpošana un slidošana, lēnām atdzimst kādreiz tik populārais sporta veids – skijorings, arī auto sacīkstes uz ledus. Vasarā pamatā visi ūdens sporta veidi. Šeit notiek gan Latvijas, gan Eiropas, gan pasaules čempionāti un sacensības. Atbrauciet pie mums, ezers jūs gaida”!

Alūksnes ezers atzīts par vienu no tīrākajiem ezeriem Latvijā, to baro avoti un strauti. Vietējie iedzīvotāji ezeru dēvē par Alūksnes sirdi, un Alūksni par vietu, kur atgriezties.