Šodien par mākslinieci, kuru nebūtu nekāds grēks nosaukt arī par mākslas brīnumu - Edīti Pauls Vīgneri - LR2 viņai šodien sūta mīļu dzimšanas dienas sveicienu. Tiesa, jubileja bija jau vakar, bet, kā man savulaik centās iegalvot Imants Skrastiņš, tad neesot jau nekāds varoņdarbs  gaviļnieku atcerēties īstajā dienā, kaismīgākie  sveicēji jau esot tie, kuri jubilāram zvana nākamajā dienā, kas bieži mēdz būt grūta un sarežģīta.

Bet, kā jaušu, joki viņai šobrīd nav prātā, arī nekāda svinētāja Edīte nekad nav bijusi. Darītāja gan - dienās un īpaši naktīs, kad - kādu interviju atceroties - ir klusums, nezvana mobilais telefons un atkāpjas ikdienas nervozums.

Bet tas darītāja gars un talanta spēks, tas, tāpat kā brālim Raimondam Paulam, laikam jau šūpulī likts, kā ziedam tam atplaukstot jau tad, kad kopā ar vecākiem dzīvots nelielā, plaša dārza ieskautajā  Pārdaugavas namiņā Nordeķu ielā.

Ikvienu personības atpazīstamību, veidošanos un izaugsmi  vairāk vai mazāk iespaidojušas personības. Un, ja par Edīti, tad īpaša loma te bijusi profesoram Rūdolfam Heimrātam, mūsu tekstilmākslas patriarham, kura vārds jau 70. - 80. gados pārskanēja tālu pāri Latvijas robežām. Šajā sakarā  nāk prātā Saporo ziemas olimpiskās spēles 1972. gadā, kur kultūras programmas ietvaros tika atvērta arī izstāde - Sports dekoratīvajā mākslā, tajā - prezentējoties latviešu māksliniecēm Mārai Zvirbulei, Andai Līcei un citiem, kopskaitā 14 māksliniekiem.

Tikai vēlāk uzzināju, ka šo ekspozīciju bija iekārtojis Rūdolfs Heimrāts. Profesors, kurš, Edītes vārdiem runājot, piespēlējis viņai pirmo līgumdarbu, par to viņai saņemot 1500 rubļus - jaunā māksliniece bijusi kā spārnos. Savukārt ikviens no mums bijis kā spārnos un citā pasaulē, baudot kādu mākslinieces apbrīnojamās fantāzijas augli  vai nu personīgā kolekcijā vai kādā no daudzajām izstādēm, kurās Edīte Pauls Vīgnere sākusi piedalīties pirms 50 gadiem.

Kā zināms, spītējot dzīves triecieniem un veselības likstām, māksliniece veidojusi – un nepārstāj to darīt - monumentālas lielizmēra tekstīlijas, telpiskas darbu grupas, kā arī izmanto koku, metālu, stiklu un veidojusi kolāžas.

Viens no viņas lieldarbiem klāj sienu arī LR2 atpūtas telpā, to mājīgi rotājot, kā arī piesaistot, iedvesmojot  un veldzējot ikvienu, kas šajā istabā vai nu relaksējas veic kādu ierakstu.

Kā esmu uzzinājis no drošiem avotiem, tad šis ir laiks, kad Edīte ar visu sirdsdegsmi seko notikumiem sabiedriski politiskajā dzīvē, cerot, ka turpmāk būs gan vairāk spožas saules gan īstas mākslas, turpina strādāt un radīt, vismazāk piedomājot par sevi un savu veselību, diez vai atceroties, ka pēc valsts lielās jubilejas gada būs klāt arī cienījamās mākslinieces apaļās jubilejas gads.

Bet  šobrīd – Edītei no sirds novēlam stipru gribu, veselību un dzīves sparu, beidzot cenšoties īstenot  arī savu seno sapni par Parīzes cepuri - vairākkārt tur esat bijusi, vairākkārt sapņojusi no turienes pārvest elegantu franču  cepuri, bet pagaidām šis sapnis nav piepildījies. Kāpēc ne nākamgad?