Vieta, īpaši aizsargājama dabas teritorija, kur iespējams apskatīt reti sastopamas putnu, kukaiņu sugas,  abiniekus, rāpuļus, aplūkoti  retos augus un sēnes, iepazīt kultūrvēstures mantojumu, ieraudzīt lielos plēsējus - vilku un lūsi, doties aizraujošā piedzīvojumā dabas takās - es runāju par Slīteres Nacionālo parku, kurš šogad atzīmē 95.jubileju, kopš tā atklāšanas laika- 1923.gada. Sagaidot šo jubileju, Slīterē, blakus tradicionālajām dabas takām, šogad tika rīkotas ceļotāju dienas, kas ļāva iepazīt dabu kopā ar dabas ekspertiem un pētniekiem. Par Slīteres Nacionālo parku, tā bagātību un vērtībām turpina Dabas Aizsardzības pārvaldes Dabas izglītības centra “Slītere” vadītāja Andra Ratkeviča.

Slīteres nacionālajā parkā ir tas brīdis, kad visi tiek aicināti staigāt pa mūsu dabas takām. Tām, kas jau gadu gaitā jau ir pierastas - Slīteres dabas taka, Pēterezera dabas taka un Kolkas priežu taka, kā arī Evažu stāvkrastu taka. Šogad ir pagājuši jau 95 gadi kopš Slīteres Nacionālais parks ir dibināts, 1923. gadā, tad šajā gadā mums tikko kā beigušās ir Slīteres ceļotāju dienas. Tajās bija iespēja doties dabā devīto gadu pēc kārtas. Šogad mums bija lieliska iespēja vērot sēnes kopā ar pašu ievērojamāko sēņu pētnieci Latvijā - Initu Dānieli. Šajā gadā, kad Slīterei ir jubileja, sēnes mēs turpināsim pētīt arī rudenī, septembra nogalē būs īsta sēņu diena Slīteres Nacionālajā parkā. Otra lieta – pārgājiens, kas ceļotāju dienās bija ar Uģi Piterānu „Kukaiņiem pa pēdām”. Augusta sākumā būs vēl viens pasākums, kas saistītas ar pašu unikālāko un īpašāko Slīteres Nacionālā parka dzīvnieku grupu - kukaiņiem, ko sauc par „Kukaiņu nakti”. Putnus  mēs varam dzirdēt vēl joprojām, līdz Jāņiem putni dziedās daudz, un no rītiem it īpaši. Pēc tam – jūlijā, dabā kļūs klusāks. Slīteres Nacionālais parks ir slavens ar to, ka  pāri Kolkas ragam iet putnu migrācijas ceļš. Vasaras pilnbriedā tas nav aktuāli, jo putni migrē pavasarī pie mums un rudenī atkal prom. Šobrīd dzied daudz un dažādi putni, un tas ir pat pārsteidzoši un apbrīnojami arī man, kaut es šeit dzīvoju jau ļoti daudzus gadus. Man ir tāda sajūta, ka šogad putni dzied vairāk. Viņi ir skaļāki un laimīgāki, iespējams tas ir tāpēc, ka vasara šobrīd ir ļoti silta un laipna pret mums visiem.

Tuvojas Jāņu laiks un drīz aktuāls būs jautājums – kādus ziedus un augus pīt svētku vainagā, kā vainagu padarīt krāšņāku! Bieži vien, dodoties pļavās, meklējot ziedus, piemirstam par aizsargājamajiem augiem, reti sastopamajām sugām, kurus plūkt un likt ziedu pušķos un vainagos patiesībā nedrīkstam. Andra Ratkeviča atgādina, kurus augus labāk aplūkot, bet tā retās sastopamības dēļ tomēr neplūkt.

Šobrīd dabā zied gandrīz viss, kam būtu jāzied uz Jāņiem, tostarp arī īpašās un aizsargājamās orhideju dzimtas puķes. Latvijā ir aptuveni 30 sugu orhidejas, tās ir arī pie mums – Slīterē. Pļavās neplūcam un Jāņu vanagos nepinam šādas puķes – pirmkārt, orhideju dzimtas puķes. Trīs no tām ir saistītas ar dzeguzes vārdu - dzegužpirkstīte, dzegužkurpīte un dzegužpuķe. Nezinu vai tā ir sagadīšanās vai nē, bet orhideju dzimtas puķes ir saistītas ar dzeguzes vārdu. Tie ir ziedi, kurus mēs nedrīkstam plūkt. Noplūcot šos skaistos orhideju dzimtas ziedus, mēs aiznesam projām arī tās sēklas, kas varētu izbirt, un mēs postam šo atradni. Vēl ir tāda augu grupa, ko sauc par staipekņiem. Tie ir mūžzaļi sporaugi, kas aug mežos, bet viņi izskatās tik skaisti, ka gribas pīt vītnēs, pušķojot Jāņu vārtus, Jāņa tēva krēslu. Staipekņus tāpat kā orhidejas nedrīkst plūkt, jo tie ļoti lēni aug un ļoti lēni atjaunojas. Staipekņi ir apdraudēti, cilvēkiem tie izskatās piemēroti tādām lietām kā pušķošanai. Vēl ir tādi augi kā purva skalbe - skaista īrisu dzimtas puķe.  Arī jumstiņu gladiola, tā gan ziedēs mazliet vēlāk. Tāpat meža silpurene. Jāņu vainags šo nosaukto puķu dēļ jau nekļūst nabadzīgāks, jo mums ir tradicionālās puķes, ko mēs pinam vainagos, tās ir madaras, pīpenes, āboliņš un arī, protams, Jāņu vainagu no ozola zariem drīkst vīt bez kādām bažām.