Ziema nāk. Vai paīstam atnāks, tas vēl ir jautājums. Bet ,ja nu tā tiešām ierodas, tad bez slidām jau nu neiztikt. Un šoreiz stāstu rakstos par slidām - kur un kā tās radušās, kad atceļojušas uz Latviju.

Tiek lēsts, ka pirmajām slidām ir aptuveni 4 tūkstoši gadu. Tās, izgatavotas no kaula, glabājas Bernes pilsētas bibliotēkā Šveicē. Arī senie vikingi slidas meistarojuši no govs ribas, arī zirga un ziemeļbrieža kauliem. Vispirms kaula daļa un gali noslīpēti, tajos izurbti caurumiņi, tad ievērtas ādas sloksnītes vai kaņepāju virves, ar kurām slidas krusteniski piesietas pie kājām. Tā kā senatnē slidotājs atspēries ar vienu vai divām nūjām, tad pastāv uzskats, ka no šī senā slidošanas paņēmiena cēlusies arī slēpošana.

Mūsdienu slidošana parādījusies 10. -13. gadsimtā, tad ar metālkalšanas tehnoloģijas palīdzību izveidoja tādas slidas, kas izmantoja ledus dabīgi slīdamību, lai pa to varētu pārvietoties. Tiek uzskatīts, ka pirmās metāla slidas radušās Skotijā 1572. gadā. Bet īstu popularitāti slidošana ieguva 17. gadsimtā, kad aristokrāti to sāka izmantot savās izklaidēs.18. gadsimta beigās radās arī slidotāju pirmie klubi, kuros tika kultivēti arī tādi sporta veidi kā hokejs, figūru slidošana, treks un citas aktivitātes.

Ja par Latviju, tad Vēstures muzejā apskatāmas kaula slidas, kas izgatavotas 12. gadsimtā un atrastas arheoloģiskajos  izrakumos Daugmales un Aizkraukles pilskalnos. Taču mūsdienu slidošanas pirmsākumi meklējami 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Trīsdesmito gadu sākumā iniciatīvu uzņēmās 1912. gada Stokholmas olimpisko spēļu dalībnieks Herberts Baumanis, aicinot izveidot Latvijas Sporta biedrību. Tā kopā ar  Rīgas Airētāju klubu vēlāk radīja  Ziemas sporta savienību, kuras rūpju lokā iekļuva bendijs, slēpošana, bobslejs un slidskriešana.

Latviešu  ātrslidotāji, neraugoties uz mūsu kaprīzajām ziemām, starptautiskā apritē startējuši ar atzīstamiem panākumiem. Un te nu vispirms minams Alfons Bērziņš, kurš gan ne visai veiksmīgi piedalījās 1936. gada Ziemas olimpiskajās spēlēs, bet 1939. gada pasaules čempionātā daudzcīņā bija otrais un Eiropas čempionātā Rīgā kļuva par absolūto uzvarētāju. Astoņas reizes Alfons Bērziņš bijis Latvijas čempions, bet 1940. gadā neoficiālajās Pasaules meistarsacīkstēs  kļuva par absolūto čempionu.

1945. gadā Alfonu Bērziņu apcietināja, un viņš 10 gadus pavadīja izsūtījumā Sibirijā. Pēc atgriešanās Latvijā pievērsās trenera darbam, un viņa vistalantīgākā audzēkne, protams, bija Lāsma Kauniste, kura 1969. gadā kļuva par absolūto pasaules čempioni. Bet, nobeidzot stāstu par slidām, slidošanu un slidotājiem, Lāsmas trenera Alfona Bērziņa savulaik sacītais:

"Kā savā laikā Dāliņš soļošanā sasniedza lielus panākumus, tā arī ātrslidošanā iekustējās ledus. Kurš katrs puika nēsāja melnas brilles uz deguna un skrēja ar slidām."