Kurzemes mazpilsētas Skrundas vārdu mūsdienās dzirdot, pirmā doma ir pamesto padomju armijas pilsētiņu – pēdējos gados tā bija kļuvusi par populāru tūrisma objektu un tās aplūkošanai pašvaldība noteica pat ieejas maksu.

Tomēr nesenā pagātnē, deviņdesmito gadu sākumā, Skrundas vārds tika minēts saistībā ar padomju armijas radiolokācijas staciju, dēvētu arī par Skrundas monstru – šī stacija turpināja darboties un deviņdesmito gadu vidū Skrunda bija vienīgā vieta Latvijā, no kuras nebija izvesta Krievijas armija.

Skrundas armijas pilsētiņa bija kā augonis neatkarīgās Latvijas miesā un pret šīm būvēm cīnījās ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet arī Latvijas mūziķi – pirmais "Roks pret Skrundas lokatoru" notika 1993.gada 21.aprīlī, savukārt pēc gada Skrundas estrādē notika krietni vērienīgāks otrais koncerts, kas pulcēja tālaika rokmūzikas ziedu, jo uz skatuves kāpa LĪVI, PĒRKONS, BĀZE 7, HUSQUARN, LINGA, DĀLDERI – un arī Roberts Gobziņš, kura izpildītajā dziesmā „Par Skrundas lokatoru” ir šādi vārdi „Krievijas armijai ir mājas – tikai palestīniešiem nav māju”.

Dziesmai un vārdam ir spēks un arī Krievijas armija mazpamazām tika piespiesta doties uz savām mājām – tā 1995. gada 4. maijā, skanot Zigmara Liepiņa skaņdarbam „Liberatio”, tika uzspridzināts lokators „Darjal”, savukārt lokatoru „Dņepr” izslēdza vēl pēc trim gadiem, 1998. gadā, bet vēl pēc gada – 1999. gadā Skrundu atstāja pēdējie Krievijas armijas karavīri.

Noslēdzot stāstu par Skrundas lokatoru, jāteic, ka Roberta Gobziņa sacerētā dziesma ir bijusi savā ziņā pravietiska arī attiecībā uz palestīniešiem – šai arābu valodas dialektā runājošajai vairāk nekā desmit miljonus lielajai tautai joprojām, arī divdesmit trīs gadus pēc šīs dziesmas sacerēšanas, nav īstu māju.