Riteņi vai velosipēdi Latvijā tagad ir tikpat bieža parādība kā rudenīgas dienas vasarā.Bet, ja ar laiku ir tāpat kā ar bitēm,tad ar velosipēdu - sportiski vai sadzīviski - viss tāpat skaidrs-tas bijis un būs populārs. Velosports - viens no iecienītākajiem sporta veidiem jau 19.gadsimta otrajā pusē, kad 1886. gada 12. augustā tika nodibināts Rīgas velosipēdistu klubs, pēc pāris gadiem notika pirmās sacensības riteņbraukšanā, arī 1000 verstu brauciens Rīga - Berlīne.

Šī kluba un vēlākās Riteņbraucēju savienības darbību turpina Latvijas riteņbraukšanas federācija, kas dibināta 1993. gada 15. jūlijā un kuru vada Igo Japiņš, bijušais riteņbraucējs, izlases treneris un uzņēmējs.Ja mēs grasītos atgādināt vēsturi, tad laikam gan labāk būtu pāršķirstīt Ata Jansona grāmatu - Riteņbraukšanas sports Latvijā trīs gadsimtos, bet šoreiz - kādi esam,kādi būsim un kādi vēlamies būt.

Tātad, Igo, kā kotējamies šobrīd, salīdzinot kaut vai ar laiku, kad laurus plūca tavs tēvs Harijs Japiņš, kļūdams par divkārtēju PSRS čempionu treka riteņbraukšanā un pirmo Baltijas velobrauciena uzvarētāju?

Tajā laikā bija liels entuziasms, un riteņbraukšana Latvijā bija ļoti populāra. Džarcāns, Lasis u.c.zvaigznes pulcēja milzīgas cilvēku masas Mežaparkā, kur bijuši pat 100 – 200.000 cilvēku kas sekoja 100 km braucienam.

Riteņbraukšana - tas nav tikai treks vai šoseja, bet arī velokross, BMX, velotriāks u.t.t.

Nu,,jā, attīstoties tehnikai, daudz kas attīstījies, bet palicis arī kaut kas standartizēts. Nesen vēl treka divritenis daudz ko neatšķīrās, tagad tam nāk klāt jau kosmoss…

Kas tevi kā federācijas prezidentu visvairāk iepriecinājis, pildot šos pienākumus nosacīti neilgu laiku?

Jā, esmu tikai 5 gadus federācijas vadītājs. Iepriecina rezultāti pasaules čempionātos, olimpiskajās spēlēs…Arī tas, ka daudz cilvēku brauc ar riteņiem, kustas, tas ir labi, tad mazāk slimo.. Mēs aizsākām tautas kustību gan skriešanā gan arī slēpošanā-tā patiešām ir lieliska kustība!

Kas visvairāk sarūgtinājis vai sarūgtina?

Sarūgtina tas, ka trūkst speciālistu un laikam Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kur nav sava treka. Tas ir slikti, jo panākumi bijuši ne tikai trekā, arī citās disciplīnās.

Bet kā tad ar gaismu tuneļa galā?

Cerība ir vienmēr. Mūsu lielākās cerības saistās ar Daugavas stadionu, Grīziņkana sporta kompleksu.

Šajā gadsimtā pirmo vijoli spēlē BMX, galu galā mums ir divkārtējs olimpisko spēļu čempions!...Šobrīd Francijas pilsētā Bordo norit Eiropas čempionāts BMX riteņbraukšanā, no 25. - 29. jūlijam ASV Rokhilā būs pasaules meistarsacīklstes. Izlases sastāvs, mūsu mērķi un ieceres.

Laimējies, ka mums ir lielisks treneris Ivo Lakučs.Un nupat es biju Latvijas čempionātā, bija daudz dalībnieku,bet augšanas process nav tik ātrs, tāpēc galvenie spēki ir tie paši - M.Štrombergs, E.Treimanis u.c., kā arī labas meitenes - V.Pētersone u.c. Pacietīgi strādājot, cerot uz Tokiju, varam daudz ko izdarīt.

Gads jau otrajā pusē, būs atkal gada balva - vai riteņbraukšana šogad pretendēs uz populārāko sporta veidu augstāko pakāpienu?

     Labs jautājums, vēl jau jāgaida –tu jau zini- pasaules un Eiropas čempionāts, no tā būs atkarīgs…

     Bet gribētos…Protams, ka gribētos, bet redzēs, kā iznāks…