„Rudens kā rudens, biezie un gājputni laižas uz Nīlu”, tā savulaik dziedāja PRĀTA VĒTRAS Renārs Kaupers.

Latvijas rudens, kā mēs to redzam, nav īpaši mainījies, tomēr kopš šīs dziesmas sacerēšanas valsts labklājība ir augusi un arvien biežāk arī „nebiezie” Latvijas iedzīvotāji izvēlas uz pāris nedēļām aizmukt no pašmāju rudens – un ja gājputni var paļauties uz pašu spārniem, tad ceļotājiem ir jāuzticas lidmašīnai un lidostai.

Un par lidostu šai reizē arī pastāstīšu – vēl jo vairāk tāpēc, ka Baltijā lielākā lidosta – Mārupes novadā esošā lidosta „Rīga” pēc deviņu gadu būvniecības ekspluatācijā tika nodota pirms četrdesmit trim gadiem, tieši 1974.gada oktobrī, tiesa gan, regulāra pasažieru apkalpošana sākās 1975. gadā, „atņemot maizi” līdz tam aktīvi izmantotajai Spilvei un Rumbulai.

Padomju laikos lidosta piedāvāja lidojumus uz aptuveni 100 pilsētām – tiesa gan, tās atradās Padomju Savienībā un starptautiskie lidojumi notika no Maskavas, tomēr rosība bija liela – tā 1986.gadā lidosta apkalpoja 900 tūkstošus pasažieru.

Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu jauna ēra sākās arī lidostā „Rīga” – tā kļuva par starptautisko lidostu un uz to sāka kursēt tādas pasaulslavenas aviokompānijas kā SAS un „Lufthansa”, tomēr deviņdesmito gadu ekonomiskās grūtības izpaudās pamatīgā pasažieru skaita kritumā – tā 1993. gadā lidosta apkalpoja vien 310 tūkstošus cilvēku. Jāteic gan, ka pasažieru skaits auga gadu no gada līdz 2004. gadam, kad notika īsts lēciens, jo lidostā „Rīga” savus pakalpojumus sāka piedāvāt „zemo cenu lidsabiedrības” un lidotāju skaits pirmo reizi pārsniedza miljonu.

Interesanti, ka savu artavu pasažieru skaita pieaugumā deva ne tikai ekonomiskā attīstība, bet arī gluži pretējs process – dižķibele un, ja lidostas sienas prastu runāt, tās droši vien mums daudz ko varētu pastāstīt par tiem aizbraucējiem, kas populāru padarīja izteicienu „Pēdējais aizbraucējs lai izslēdz gaismu lidostā”.

Par laimi, lidostā „Rīga” gaisma nav izslēgta, gluži pretēji, tā turpina paplašināties,  aizvadītajā gadā apkalpojot teju piecarpus miljonus lidotāju, tomēr lidostas nosacītajā „dzimšanas dienā” es vēlos jums piedāvāt dziesmu, kas ir dzimusi vienā laikā ar lidostu – un tā ir 1975. gadā izdotā ČIKĀGAS PIECĪŠU dziesma „Pazudušais dēls”, kurā ir rindas „gar spārnu redzu savu mīļāko – labrīt, Rīga, vai Tu mani redzi, Tu māte, es Tavs pazudušais dēls”…