Šodien 4. decembrī  atzīmējam rakstnieka, literatūrzinātnieka un literatūrkritiķa  Andreja Upīša 140. dzimšanas dienu. Andrejs Upīts ir  latviešu literatūras  visražīgākais rakstnieks. Savā 93 gadus ilgajā, radoši piesātinātajā mūžā  sarakstījis 21 romānu, 12 stāstu un noveļu krājumus, virkni dramaturģijas sacerējumu - vēsturiskas traģēdijas, drāmas, komēdijas, kā arī visu mūžu darbojies literatūrzinātnē, bijis publicists,  dzejnieks un tulkotājs. Savos darbos meistarīgi attēlojis Latvijas ainaviskās dabas skaistumu,  spilgti un trāpīgi ir rakstnieka latviešu  tautas  likteņstāsti .

Dažādi katru no mums ir uzrunājis Andrejs Upīts. Padomju laika sekcijā goda lieta bija plaukts ar rakstnieka grāmatām. Ar viņa darbiem obligātās literatūras sarakstā ir izaugušas vairākas skolēnu un studentu paaudzes. Tāpēc šoreiz plašāk par Andreja Upīša romānu „Zaļā zeme”, kurš vairāku apstākļu rezultātā kļuvis par rakstnieka pazīstamāko darbu. Arī manas skolas gaitu literatūras stundu atmiņas visspilgtāk  saistītas tieši ar šo apjomīgo autora romānu. Interneta dzīles vēl nebija pieejamas, tāpēc ar dalītām jūtām siltās vasaras dienas nācās pavadīt izzinot  latviešu tautas dzīvi vācu baronu un vietējo lielgruntnieku jūgā, 19.gs. beigās. Atkarībā no laikmeta konteksta Andreja Upīša „Zaļā zeme”,  ir dēvēta dažādi – manā skolas laikā, par “padomju literatūras uzvaru”, vēlāk  par “vienīgo socreālisma darbu, kas nepazudīs vēstures aizkrāsnē”.  Romāns  ir gan pelts, gan vienlaikus apbrīnots.

Tomēr par spīti dažādiem viedokļiem un varas laikiem   Andreja Upīša „Zaļā zeme”  neapšaubāmi ir latviešu literatūras klasika.

Latvieši zemniecības kultūrvēsturisko epopeju „Zaļā zeme”  rakstnieks sarakstīja Ksitiņinā - Kirovas apgabalā Krievijā. Otrā pasaules kara sākumā 1941. gadā, ienākot vāciešiem, Upīša ģimeni kopā ar citiem padomju darbiniekiem tika  evakuēta. Kstiņinā rakstnieks ar ģimeni pavadīja trīs gadus, šajā  laikā tapa „Zaļās zemes” otrais- jaunais variants. Pirmā varianta manuskripts līdz ar visu iedzīvi, grāmatām, dokumentiem aizgāja bojā ugunsgrēkā, kurš izcēlās ģimenes nelielajā mājā. Sākotnēji Upīts mēģināja restaurēt iepriekš rakstīto, tomēr tas neizdevās un nācās romānu sākt no jauna.  Par „Zaļās zemes” tapšanu Andrejs Upīts saka: „No mana pirmmeta atdarinājumā ir palikušas tikai fabula un notikumu shēma ar viņas tēliem, bet viss veidojums pavisam cits .”Romāna pamatlīnijas gan nemainās, rakstnieks stāsta par savu dzimto Skrīveru pagastu, par paša iepazītiem pagasta cilvēkiem, izmanto arī radinieku stāstus un atmiņas par pagasta dzīvi un  ļaudīm. Arī tagad 21.gadsimtā  ar topogrāfisku precizitāti Skrīveru pagastā var izstaigāt romāna “Zaļā zeme” gleznainās apkārtnes  takas un apskatīt romānā aprakstītās vēsturiskās vietas un ēkas - Raudas krogu, daktera Šarlova māju, Brīviņu klēti, Brāļu Lupatu māju, robežstabu, Spruku kalnu un  citas. Romāna jaunais variants, kā mīļš veltījums dzimtajai pusei  datēts ar 1943. gada 16. maiju. Pirmoreiz pie lasītājiem darbs devies 1945. gada aprīlī.

Andreja Upīša romāns “Zaļā zeme” ir viena no visbiežāk pārpublicētajām grāmatām latviešu literatūras vēsturē, tas izdots astoņas reizes 170 000 eksemplāru kopskaitā. „Zaļā zeme” tulkota igauņu, krievu, poļu un čehu valodā, tas ir visvairāk tulkotais autora darbs.  Savulaik Andrejs Upīts ir teicis, lai viņam neliekot kapakmeni, jo viņa piemineklis ir mūža darbs – romāns “Zaļā zeme”.