Šodien, Ziemassvētku vakaru gaidot, stāstu rakstos paskatīsies uz Ziemassvētkiem Latvijā – kā un kad tie svinēti – varbūt kaut kas no dzirdētā noder nākamajās dienās, kad Ziemassvētki būs viena no galvenajām tēmām radu un draugu sarunās gaidāmajās brīvdienās.

Senās hronikas vēsta par Ziemassvētku tradīcijām Latvijā. Baltazara Rusova Livonijas hronikā, kas izdota 1578. gadā, pirms 440 gadiem, par Ziemassvētku tradīcijām pilsētā rakstīts tā: "Pa Ziemas svētkiem ģildes namos bija ne mazāk jautra dzīve. Pēc labas iedzeršanas tirgoņu jaunatne uzstādīja uz tirgus laukuma lielu eglīti, rozēm izrotātu. Vakarā lielā barā ar sievām un jaunavām viņi ieradās pie eglītes ar dziesmām un rotaļām.”

Vēl viena sena rakstveida liecība ir Kurzemes luterāņu mācītāja Paula Einhorna rakstītais par latviešu zemnieku Ziemassvētku tradīcijām. Pirms 380 gadiem esot bijis šādi:

"viņi šo vakaru un visu nakti ar dejošanu, dziedāšanu un lēkšanu pavada. Šis pats vakars tiek arī par bluķa vakaru saukts, jo tad viņi velk apkārt bluķi, kuru pēc tam sadedzina."

Ar šiem diviem seno tekstu fragmentiem arī satiekas latviešu Ziemassvētku svinēšanas divas puses – kristīgi sadzīviskā un pagāniskā, kuras laikam ritot vairs nav pretnostatāmas, bet drīzāk kļuvušas viena otru papildinošas. Vēl nāk klāt globalizācijas nestie labumi un tradīcijas, un tā mūsdienu Ziemassvētki gatavi.

Tiesa, pēdējā gadsimtā Ziemassvētku nav bijis vienmēr – padomju ļaudīm Ziemassvētki bija sveši svētki. Līdz pat smieklīgām lietām – 1940. gadā, okupējot Latviju, komunisti aizmirsa pārveidot kalendāru un 25. un 26. decembri atstāja kā brīvdienas. Tad nu viņiem nācās izlīdzēties savādāk – rīkot bezdievju mītiņus un izdot rīkojumus, ka jāsvin nevis Ziemassvētki, bet gan Jaunais gads. Tā laika presē ne ar pušplēstu vārdu netiek pieminēts, ka kāds svin Ziemassvētkus, bet tie, kas tos atzīmē nodēvēti par tumsoņām.

Vācu laikā Ziemassvētki atkal bija godā, bet kara laika svētki nekādi īsti priecīgi vis nebija.

Karam beidzoties, padomju vara gribēja svinēt tikai savus svētkus un Ziemassvētki atkal iekļuva tādu puslegālu, vecu cilvēku baznīcā ejamo svētku statusā, ar ko ne pionierim, ne komjaunietim, kur nu vēl partijas biedram, nav pa ceļam. Tomēr daudzās ģimenēs Jaungada eglīte uzradās jau 24. decembra vakarā, un varbūt, ka aizkari bija ciešāk aizvilkti un dziesmiņas klusāk dziedātas, taču svētki bija. Vismaz par pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem un astoņdesmitajiem gadiem noteikti varu to apliecināt. Te vēl dažas internetā atrastas liecības no dažādām diskusijām par Ziemassvētkiem padomju laikos:

„Tā sauktajā „Staļina laikā” pēc kara, tad tiešām draudēja reālas represijas”.

„Ziemassvētki nebija brīvdiena un tas jau ierobežoja gan gatavošanos (bija jau arī produktu deficīts), gan svinēšanu. Ziemassvētku vakarā mamma cepa pīrāgus, vārīja zirņus, radio bija uz Varšavas viļņa, jo tur skanēja Ziemassvētku dziesmas, tiešraidē no Polijas baznīcām...” Citi klausījās vācu Ziemassvētku dziesmas, puslegāli sakopētas lentēs un vēlāk kasetēs.

Dažu atmiņās palicis tas, ka „tā sauktajos „krievu laikos” svecītes nepārdeva pirms 25. decembra, eglītes tāpat, elektriskajos vilcienos kontrolēja, vai kāds slepeni neved uz Rīgu eglīti. Baznīcās bija novērotāji, tāpēc daudzi brauca uz Rīgu, lai vietējā miestā nepieķer”.

Kāds raksta: „oficiāli nebija aizliegti, bet svinējām pa kluso. Cilvēki vienkārši baidījās. Tie, kas īpaši nesatraucās, pārsvarā svinēja laukos, kur modras acis bija mazāk”.

„Atceros, ka vidusskolas gados sarunājām ar klases biedriem apmeklēt baznīcu Ziemassvētkos. Kāds noziņoja, un bija izsaukums visiem gājējiem pie direktores, vajadzēja rakstīt paskaidrojumus. Skola solīja, ka izsniegs raksturojumus, kuros arī tiks pieminēta mūsu nepaklausība.”

Cits raksta: „Atceros, 1982. gadā, kad mēs, vidusskolēni, Ziemassvētkos gājām pa visām baznīcām pēc kārtas, Liepājas Lutera baznīca bija tā pārpildīta, ka iekšā netikt.”

Padomju laiki bija pietiekoši ilgi un dažādos šī perioda brīžos bija atšķirīgi. Pēc Staļina nāves spiediens atslāba. 70. gadu otrajā pusē un 80. gados padomju režīms kļuva pavisam šļaugans, līdz, kā zinām, sabruka pavisam. Ziemassvētkus privāti varēja svinēt, un arī baznīcā iet varēja. Risks sabojāt karjeru un, reizēm arī dzīvi – bija. Dažādos laikos – dažādā pakāpē. Astoņdesmito gadu beigās padomju varai, man šķiet, gan jau bija vienalga, un Ziemassvētki atgriezās svinamo svētku sarakstā.

1993. gadā, līdz ar pirmo šai pat gadā ievēlētā valsts prezidenta Gunta Ulmaņa uzrunu tautai Ziemassvētkos, padomju laika pusoficiālais svinēšanas aizliegums bija pavisam pagātnē un pagalam.

Ziemassvētki pārdzīvoja varas nolieguma un noraidījuma laiku cilvēku sirdīs un atgriezās tur, kur ir viņu vieta – tagad Ziemassvētki ir saulgriežu un ģimenes laiks, kristīgās vērtībās un mūžzaļās dziesmās svinami svētki. Lai nu tā arī paliek!

Priecīgus Ziemassvētkus! Jūsu Latvijas Radio 2!