„Kad vēlēšu Augstāko padomi, tad tuvāk jau skatīšu nākotni” – tā 1988. gadā Latvijas televīzijā dziedāja „āksts un traģiķis” Edgars Liepiņš un tālaika skatītājam dziesmas ironija bija saprotama – gaišās padomju nākotnes solījumiem neviens vairs neticēja, tāpat kā neticēja padomju vēlēšanu sistēmai, kurā bija iespēja balsot tikai par vienas – Komunistiskās partijas sarakstu.

Šīs sistēmas absurdu īpaši izjuta tie, kuriem bija bijusi iespēja dzīvot un politiskajā dzīvē piedalīties tā dēvētajā „Latvijas laikā”. Arī manai vecmāmiņai bija daži stāsti par starpkaru Latvijas politisko dzīvi, kurā partiju ķīviņiem punktu esot pielicis Ulmanis un tiešām – tolaik Saeimā bija daudz sīku frakciju un tad arī dzima teiciens „kur divi latvieši, tur trīs partijas”.

Bet, ja par pašu Saeimu, tad tā savu deviņdesmit piekto dzimšanas dienu svin tieši šodien, septītajā novembrī, savukārt pirmās Saeimas vēlēšanas notika 1922. gada 7.un 8.oktobrī.

Mūsdienās, kad mēs mēdzam sodīties par daudzajām partijām – „nu kā lai izvēlas starp šīm trim?”, nenāktu par ļaunu iejusties pirmās Saeimas vēlētāja ādā un te mums līdzēs daži skaitļi. Tolaik pirmās Saeimas vēlētājiem bija iespēja balsot par 88 kandidātu sarakstiem un, ja jūs domājat, ka tas vēlētājus nobaidīja, tad kļūdāties, jo pirmās Saeimas vēlēšanu aktivitāte bija 82,2 procenti no visiem balsstiesīgajiem. Galu galā Saeimā iekļuva 19 saraksti – no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas un Latviešu Zemnieku savienības saraksta galvgalī līdz Zemgales katoļu sarakstam un Vecticībnieku centrālkomitejai saraksta apakšā.

Pirmās Saeimas vēlēšanu rezultāti arī parāda, ka sīkpartijas nav tikai latviešu izgudrojums, jo sava partija bija vācbaltiešiem, sava – krieviem, sava – poļiem, savukārt ebreju intereses pārstāvēja pat četras sīkpartijas!

Arī pirmās Saeimas deputātu izglītība bija raibu raibā, jo teju pusei nebija augstākās izglītības, tomēr viens visiem pirmās Saeimas deputātiem bija kopīgs un tas bija dzimums, jo pilnīgi visi deputāti bija vīrieši!

Tāds, lūk, ir pirmās Saeimas stāsts, savukārt tas, kāda būs trīspadsmitā Saeima, ir atkarīgs tikai un vienīgi no mūsu rīcības pēc gada – tad nu balsosim tā, lai mūsu izvēle nedotu iedvesmu kādas kuplejas sacerēšanai. Bet tagad lai skan pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados sacerēta kupleja, kurā savs pantiņš ir atvēlēts arī pirmās Latvijas brīvvalsts saeimai. Kuplejas nosaukums „Latvijā ir dzīve jauka” un tās izpildītāji ir brāļi Ošlapiņi, kas, tāpat kā brāļi Laivinieki, nemaz nebija īsti brāļi, bet gan divu kungu – aktiera Jāņa Roberta Lazdiņa un rakstnieka Jāņa Reinholda apvienība.