"Man nebija sapnis kļūt slavenai, toties ļoti patika sports. Tur bija mani draugi, tā bija mana vide" - tā savulaik sacīja šķēpmetēja  Inese Jaunzeme, pirmā olimpisko spēļu čempione Latvijas sporta vēsturē. Šonedēļ Inesei apritētu 85 gadi, savukārt pagājušā gada nogalē atcerējāmies viņas zelta metienu Melburnā tieši pirms 60 gadiem.

Sportā dominē likumsakarības, bet neizpaliek arī pārsteigumu un kuriozi, pie kuriem Inese mēdza pieskaitīt arī savu uzvaru 16. vasaras olimpiskajās spēlēs.

Tiesa, uz olimpisko zelta medaļu neviens, ieskaitot pašu Inesi, īpaši necerēja, tomēr šis panākums nebija akla nejaušība. Inese ne tikvien laboja olimpisko rekordu - 53 metri 86 centimetri, bet arī apsteidza visas planētas labākās šķēpmetējas, ieskaitot Helsinku spēļu čempioni čehieti Danu Zatopkovu un pasaules rekordisti krievieti Nadeždu Koņajevu.

Inese nebija viegla ceļa gājēja. Nopietni sāka trenēties 17 gadu vecumā, nodarbodamās gan ar šķēpa mešanu un lodes grūšanu gan augstlēkšanu un basketbolu. Sporta gaitas uz neilgu brīdi tika pārtrauktas sakarā ar meitas piedzimšanu, bet tajā pašā 1952. gadā Inese Jaunzeme pirmo reizi kļuva par republikas čempioni. Šo titulu viņa ieguva vēl trīskārt, kļūstot arī par pieckārtēju Latvijas rekordisti. Jāatceras arī bronzas medaļa pirmajā Vissavienības tautu spartakiādē, uzvarētājas tituls Vispasaules jaunatnes  un studentu sporta spēlēs Maskavā, kā arī sudraba godalga pasaules studentu meistarsacīkstēs Parīzē. Divkārt 1956. un 1957. gadā Inesi atzina par Latvijas populārāko sportisti.

Mūsu pirmā Golden Girl bija ļoti daudzpusīga personība. Viņa  mācījās Rīgas medicīnas institūtā, no kura viņu rektors dažu nenokārtotu parādu dēļ pirms olimpiādes gan bija iecerējis atskaitīt, aptuveni 10 gadus strādāja par ķirurģi un vairāk nekā 35 gadus lasīja studentiem medicīnas lekcijas. Kā izcila traumatoloģe un plastiskās ķirurģijas speciāliste viņa kļuva par medicīnas zinātņu doktori un saņēma LPSR Valsts prēmiju.

Inese Jaunzeme bijusi arī Latvijas sporta kino federācijas prezidente, ilggadēja Olimpiešu kluba prezidente un Latvijas škēpmetēju kluba dzīves veidotāja. Viņas izlolots ir arī vides aizsardzības projekts „Pēdas”, kuru sekmīgi lielajā talkā vērsusi Ineses meita Vita Jaunzeme. Rūpēs par bērnu veselību tapa arī projekts „Stipra un vesela mugura”.

Man Inesi tuvāk kā cilvēku bija iespēja iepazīt Sidnejas olimpisko spēļu laikā, kad viņa strādāja latviešu centrā. Sirsnīga, izpalīdzīga, zinoša, vienkārša, tādu olimpisko čempioni sastapa daudzie simti latviešu mājas apmeklētāji – gan vietējie iedzīvotāji, gan ārzemnieki un, protams, Austrālijas latvieši.

Inese darbu skrejā mēdza arī pasapņot, pafilozofēt, neslēpjot savu viedokli par dzīvi, sportu un sportošanu.

Es gribētu cerēt, ka mēs varēsim visus tos, kas tagad paliek malā, netiekot iekšā Vissavienības izlases komandā…. Būs vēl vairāk jauniešu, kas gribēs pūlēties, cīnīties, jo mērķis būs reālāks, nekā tas ir šobrīd. Mēs zinām, ka tikt Olimpā, tas ir ārkārtīgi nereāli, pat tad, kad esi stiprāko vidū. Tāpēc es domāju, ka šāda sporta dzīves atjaunošana radītu jaunu spēku pieplūdumu. Ka tu vairs neesi viens – nav tavs rezultāts, nav materiālā ieinteresētība vai slava, bet esi jau savas tautas sastāvdaļa.

   Inese Jaunzeme - vārds, kas zelta burtiem ierakstīts Latvijas sporta vēsturē.