Man, kā jau ikvienam astoņdesmito gadu Latvijas jaunietim, ar vārdu „nākotne” savulaik saistījās divas lietas – pagrīdes videoseansos skatītā amerikāņu zinātniskās fantastikas komēdija „Atpakaļ nākotnē”, kā arī pionieru sanāksmēs un avīžu virsrakstos minētā gaišā nākotne.

Ja pirmās nākotnes vērošanai pietika ar pagrīdes videoseansa organizētājam samaksātajiem pieciem rubļiem, tad otrās nākotnes iezīmes bija krietni netveramākas – miers visā pasaulē, sociālisma vai komunisma uzvara pār kapitālismu, rūpnīcas, kas pieder darbaļaudīm un, protams, arī kolhozi.

Par to, ka tieši kolhoziem pieder nākotne, nebija šaubu arī pirms septiņdesmit viena gada, kad 1946. gada 20.novembrī tika dibināts pirmais kolhozs Latvijā, kam tika dots simboliskais nosaukums „Nākotne”.

Kolhoza „Nākotne” dibinātāji bija vienpadsmit Šķibes pagasta trūcīgie iedzīvotāji, kamēr Zemgales turīgajiem zemniekiem padomju vara iesākumā uzlika lielus nodokļus, bet spītīgāko kolhoza pretinieku zeme un manta kolhozā nonāca jau bez to īpašniekiem, kas, tāpat tāpat kā mans vectēvs, 1949. gadā tika izsūtīti.

Šādas represijas noveda pie tā, ka nieka četros gados kolhozos bija iestājušies 96 procenti visas Latvijas zemnieku, kurus gaišās nākotnes vietā gaidīja skarbā tagadne – viss izaudzētais par zemu cenu bija jānodod valstij, bet darba samaksa kolhozā bija graudā, liekot pašiem kolhozniekiem pārtikt no piemājas saimniecībā izaudzētā.

Darba algas kolhozos tika ieviestas vien sešdesmito gadu vidū, savukārt septiņdesmitos un astoņdesmitos gadus kolhoznieki vēl šodien atceras ar nostaļģiju, jo turīgākie kolhozi ne tikai maksāja labas algas, bet arī cēla mājas, bērnudārzus un kultūras namus. Šo jaunības nostaļģiju izmantoja arī Glūdas pagasta pārvalde, pirms sešiem gadiem ierīkojot kolhozam „Nākotne” veltītu izstādi „Nākotne. Bija. Ir. Būs”, kuras atklāšanas pasākumu apmeklēja vairāk nekā 150 bijušo kolhoznieku.

Šobrīd, kad vairs nav viena vienīgā pareizā viedokļa par Latvijas un tās iedzīvotāju nākotni, dzīva ir arī pirms septiņdesmit viena gada dibinātā Nākotne – tā ir apdzīvota vieta Jelgavas novadā, kuras betona burtos atveidotais nosaukums ir, šķiet, viens no populārākajiem foniem dažādām fotogrāfijām, tāpat veikalos ir nopērkama arī gaļas pārstrādes uzņēmuma „Nākotne” produkcija, pie tam tās iegādei, atšķirībā no padomju laikiem, vairs nav jāstāv vairāku stundu garās rindās.

Izskanot stāstam par pirmo kolhozu, piedāvāšu jums noklausīties dziesmu, tomēr tā nebūs kāda no šodien izbrīnu raisošajām „padomju tautasdziesmām” par labo dzīvi kolhozā, bet gan asredzīgā trimdas latviešu grupas ČIKĀGAS PIECĪŠI dalībnieka Alberta Legzdiņa izpildītā dziesma „Piemājas zemītē” – ieklausieties, tur ir gan par kolhozu, gan par latvieša vēlmi pēc „sava kaktiņa un stūrīša”, kuru padomju varai tā arī neizdevās iznīdēt.