“Draugs, atver savu sirdi un ļauj uz tās spēlēt!”- šādi varētu rakstīt uz tā teātra durvīm, kuru  veido režisora Pētera Pētersona vairāku gadu posmā iestudētā dzejas drāmu triloģija - šādi 1974. gadā laikrakstā “Māksla” rakstījusi teātra zinātniece Līvija Akurātere.

Kritiķi un recenzenti teic, ka šī cilvēka darbs ir  vērtīgs ieguldījums ne tikai orģināldramaturģijā, bet oriģinālcilvēcībā un cilvēciskumā. Pēteris Pētersons. Viņš bija dramaturgs, izcils teātra režisors, pedagogs, drāmas teorētiķis, tulkotājs, publicists. Šodien, 24. maijā, viņam būtu 94. Man, veidojot šo stāstu, neizstāstīt visas jomas, kurās viņš darbojies. Par katru no viņa izrādēm, dzīves lomām ir iespējams izstāstīt savu “leģendu”, jo tieši tik kolorīts bija Pētera Pētersona dzīvesveids.

Daudz, patiesi daudz un ar mīlestību viņš strādāja teātrim. Viņš bija latviešu poētiskā teātra izveidotājs un visspilgtāk savu teātra koncepciju P. Pētersons realizēja divos virzienos – gan iestudējot klasiku, piemēram, Raiņa lugu "Uguns un nakts" 1965. gadā, gan arī radot savu oriģinālu skatuves žanru – poētisko teātri, dēvētu arī par dzejas teātri. Kā jau minēju, Pētersonam ir daudz un dažādi spēcīgi darbi, un ja ir jāizceļ paši spožākie veikumi, tad vienmēr pateicības vārdus un visskaļākos applausus viņš saņēma par Aleksandra Čaka iztrādi "Spēlē, Spēlmani!" (1972.g.) un Imanta Ziedoņa iestudēto “Motociklu” (1967.g.).

“Spēlē, Spēlmani” - šis Pētera Pētersona uzvedums Jaunatnes teātrī iemantoja ārkārtēju popularitāti. Mainoties izpildītāju paaudzēm, tas noturējās repertuārā vairāk nekā desmit gadus, cilvēki gāja to skatīties ne vienu vien reizi un šī izrāde joprojām dzīvo daudzu tūkstošu skatītāju atmiņā. Un tieši šis uzvedums 21. gadsimtā tiek uzlūkots par spēles teātra etalonu Latvijā.

"Spēlē, Spēlmani!" kļuva par dzejas teātra izrādi, kur blakus runātajam vārdam milzīga nozīme bija muzikālajai un vokālajai izteiksmei. Izrāde tika organizēta kā vīzija, aktiera Imanta Skrastiņa tēlotā Dzejnieka istabā ieplūstot kādai citai – nereālai, viņa fantāzijas radītai dzīvei, kur kopā vijās gan saldi sapņi, gan iedvesma un skumjas.

Pētersonā mirdzēja ne tikai viņa talants, bet savus iestudējumus viņš veidoja ar lielu darbu un uzmanību, pamanot katru mazāko detaļu. Iestudējumā ”Spēlē,Spēlmani” mīlestība, laime un skumjas dzīvoja cauri izrādei, līdzi tām vijās tautā iemīlētās romances. Šobrīd ieklausīsimies Dzejnieka lomas atveidotāja Imanta Skrastiņa balsī, dziesmā “Atzīšanās”, ko plašāk zinām kā dziesmu “Miglā asaro logs”.