18. februāris - skatuves dižgara Kārļa Sebra dzimšanas diena. Šogad -104…. 66 no šī laika  pavadīti uz skatuves. 64 kino lomas, 160 lomas teātrī, 180 - Latvijas radioteātrī, un man ir klusas aizdomas, ka tieši Sebris ir radioteātra tēlu rekordists… Dimdošās un sulīgās balss īpašnieks Doma laukumā bija biežs viesis - allaž sirsnīgi smaidošs, omulīgs, labestīgs ar kādu krāšņu dzīves stāstu vai pikantu anekdoti rezervē. Lai gan par šo mākslinieku varētu sacīt – kas vēlu nāk, tas labi nāk…Kā pats atzina, pirmos 10 gadus uz skatuves staigājis ar paplāti rokās un  bijis mēteļu padevējs, tikai vēlāk atraisījies un sācis spēlēt nozīmīgākas lomas.

Viņa liktenīgais režisors bija Žanis Katlaps, kurš 70. gadu sākumā iestudēja Džeroma Kiltija lugu "Mīļais melis", galvenajām lomām izvēloties Kārli Sebri un Elzu Radziņu. Šajā vēstuļu komēdijā abu aktieru saspēle bija tik lieliska, ka daudzu skatītāju atmiņā tā palikusi kā spožs aktiermeistarības priekšnesaums. Bet īpaši žilbinoši Kārlim Sebrim padevās komiskie raksturi. Mans radio kolēģis un draugs, kritiķis Gunārs Treimanis tos vērtējis šādi:

Praktiķi un sarkastiski nelieši, taisnprātīgi un caurmēra pilsoņi, redzīgi un acīgi smējēji,sirsnīgi, jautri, izdarīgi vientieši, absolūti naivi labsirdīgi raksturi un nesatricināmas pašpārliecinātības apmāti dīvaiņi…

Radio un teātra režisors Kārlis Pamše reiz uzrakstīja grāmatu par Ludmili Špīlbergu, un tās  nosaukums bija "Nemierā ar sevi". Turpretī Sebris vienmēr uzsvēris, ka ar sevi ir apmierināts un mierā, vien neesot paguvis izlasīt daudzas grāmatas, kas bija viņa vislabākie draugi un padomdevēji. Ne velti, Sebris bija pirmais, kurš tūlīt pēc Atmodas aicināja atjaunot Kārļa Ulmaņa 1935. gada  28. janvāra aicinājumu ziedot gāmatas skolām un bērnu  namiem.

Šis cildenais aicinājums varētu būt kā Sebra intelekta un inteliģences piemineklis, bet, kas attiecas uz viņa paša pieminekli Rīgas Meža kapos, tad to veidojis tēlnieks Andrejs Jansons  pēc paša mākslinieka ierosmes un tas tapis vēl Kārlim Sebrim esot šai saulē. Kā pats mēdzis smiet, tad kaut kas šajā kapa skulptūrā esot no viņa mīļās Porfirija Petroviča lomas izrādē "Noziegums un sods". Bet smējis viņš bieži un daudz, atgādinot dzejnieka Jāņa Gavara četrrindi:

Kamēr man netrūkst smieklu, kamēr man būs ko smiet, būs mana dzīve viegla, lai cik man grūti iet.

Lielais aktieris savā vīzē izcili un skaisti atvadījās no skatuves 2004. gadā. Sava mūža  pēdējo izrādi Edvarda Vulfa komēdiju "Sensācija" iestudēja Alfrēds Jaunušāns, un tajā spēlēja tādi korifeji kā Elza Radziņa, Velta Līne, Baiba Indriksone, Juris Lejaskalns un, protams, Kārlis Sebris, kuram atlika vien uznākt uz skatuves, lai  skatītāji jūsmīgi aplaudētu. Bet Stāstu rakstos šoreiz atvadīsimies ar Kārļa Sebra pirmo īpašo lomu teātrī pirms 70 gadiem sulaiņa Vīskreļa lomu Rūdolfa Blaumaņa "Ugunī" Žaņa Katlapa režiiā. Kā sprieda pats Meistars:

Līdz tam nekādu lielo lomu un veiksmju nebija. Ar režisoru Feldmani kopā iedzērām šnabi, un tad viņš kādā kostīmu lugā iedeva kaut ko nospēlēt - pusidiotu, citreiz pilnīgu idiotu…

Un tad atnāca Vīskrelis, loma, kuru Kārlis Sebris izslīpējis kā dārgakmeni. Lūk, mazs šis lomas fragments no Radioteātra fonotēkas, kuru klausieties audio pielikumā.